Mazirbes mirušo laivu stāsti
Kristīne
Nosaukt laivu sievietes vai vēl labāk - mīļotās sievietes vārdā, nav nekas neredzēts un diži unikāls. Robertam Kristīne patika jau kopš maza bērna kājas, kad abi kopā ar vēl citiem bērniem rotaļājās piemājas apkārtnē. Viņš - zilacains blondīnis ar staltu stāju un strauju raksturu, viņa - pelēkmate koķete ar spēju iepatikties ikvienam. Jau toreiz mazais Robis uz savas no priežu mizas izgrebtās laivas sāna ar naglu bija ieskrāpējis iecerētās vārdu. Vai tā jau tad bija mīlestība? Robertam tā šķita. Tajos laikos bērnība pagāja ātri, jo pienākums apgādāt sevi un ciemu rindā negaidīja, bet pārliecinoši sāka klauvēt pie durvīm jau desmit, divpadsmit gadu vecumā. Roberts gluži kā citi ciema zēni palīdzēja zvejniecībā - lāpīja tīklus, tīrīja traļus un devās līdzi jūrā. Zvejnieka arods Mazirbē bija cienīts un godāts, jo kā gan varētu necienīt galveno ciema nodarbošanās un iztikas veidu. Roberts pieauga, nobrieda un kļuva par vienu no bezbailīgākajiem un iznesīgākajiem ciema zvejniekiem, nereti pārvedot krastā visbrangākos lomus. Viņa Kristīne tikmēr palīdzēja mātei mājas darbos, skolojās un apguva lēdijas iemaņas. Viņa sapņoja par idillisku un bezbēdīgu dzīvi lielpilsētā, smalku ļaužu izpriecām un tikumiem. Roberts to zināja, tāpēc bija apņēmies sapelnīt tik daudz, lai, bildinot skaisto meiteni, viņa izlemtu palikt ciemā pie jūras. Drīz pienāca brīdis, kad Roberts bija iekrājis pietiekami, lai beidzot tiktu pats pie savas laivas un sāktu neatkarīga zvejnieka gaitas. Nu Robertam bija divas Kristīnes. Viena - uzticīga sabiedrotā, kas nepievīla ne vētrā, ne pirmā ledus laikā, otra - smalka, sievišķīga un eleganta dāma, kuras smaids spēja izkausēt pat visskarbākās sirdis. Iestājās rudens - lietavu un vētru, tāpat arī lašu un taimiņu laiks - pēdējā jūras sezona, pēc kuras Roberts bija nolēmis uzrunāt Kristīni. Jaunā dāma gan visai regulāri bija pasākusi braukt uz Rīgu, mācību nolūkos. Kristīne nebija solījusies Robertam, bet nebija arī teikusi nē, tādēļ brašais zvejnieks joprojām bija apņēmības pilns veidot ģimeni ar savu bērnības dienu izredzēto. Mācību nolūki kļuva arvien ilgāki, Kristīnes prombūtne aizvien pamanāmāka, līdz kādu dienu Mazirbē kopā ar Kristīni no Rīgas ieradās kāds jauns kungs, un nu vairs ne mācību, bet precību nolūkos uzrunāja meitenes vecākus. Nav zināms, ko māte un tēvs īsti atbildēja, taču par negaidīto ierašanos runāja viss ciems. Ļaudis aiz muguras dzēlīgi apsmēja Robertu par aklo uzticēšanos un smago darbu, kas bija ieguldīts meitenes dēļ. Runas sasniedza arī Roberta ausis. Spēcīgais un staltais vīrietis bija dusmu pilns. Viņš lādēja sevi, lādēja Kristīni un sapņus, kam bija ticējis. Milzīgās dusmas nedaudz palīdzēja atšķaidīt tikai brandavīns, kas lielos daudzumos gluži kā no Tora pārpilnības raga lija Roberta miesās. Viņi aizbrauca reizē - Kristīne ar jauno kungu un Roberts. Pirmajiem galamērķis bija Rīga, otrajam - vētras skaldīts horizonts. Roberta laivu vējš izskaloja pēc trim dienām. Vienīgās lietas, kuras ciema zvejnieki atrada laivas kabīnē, bija pāris tukšas brandavīna pudeles un no priežu mizas izgrebts kuģītis ar Kristīnes vārdu uz tā sāniem. Laiva tika nodota ciema kolhoza rīcībā, bet, tā kā vietējie zvejnieki atteicās to izmantot, pēc dažiem gadiem to atvilka uz mežu, kur jau savu vietu bija atradušas citas Kristīnes, Annas un Elzas...
