Asinskāri suņi un nodevēja Kaupo kaps. Gājiens Sigulda - Rāmkalni
Tava rīta kafija - tava brīvdiena
Rīts iesākas nesteidzīgi, taču visai steidzīgi apziņā dzimst vēlme par brīvās dienas pavadīšanu svaigā gaisā, vēlams aktīvi. Vēlams, ejot kājām. Lai saprastu iespējamo maršrutu un virzienu, izlemjam pieturēties pie jau gadiem pārbaudītas metodes - paņemam globusu, iekaram aukliņā nopulētu kristāla gabaliņu un pie iedegtas sveces, trīs reizes sasitot plaukstas, ļaujam iegrieztajam globusam apstāties. Kristāla smaile norāda uz... Siguldu. Ticiet vai nē, bet tieši tajā brīdī paši atradomies Siguldā. Domājiet sakritība? Diez vai. Turpinot iesāktos meklējumus gūglē, atrodam aprakstus par vairākām kājnieku takām - dažām, veidojot loku tepat ap Siguldu, bet dažām stiepjoties samērā tālu aiz pilsētas robežām. Tā kā esam kājāmgājēji ar stāžu, izvēlamies garāko no takām, kas iesākas Siguldā pie Gājēju tilta, bet noslēdzas pie slēpotāju trases Rāmkalnos.
Ņemot vērā, ka Sigulda mums ir vairāk vai mazāk zināma, un jaunu iespaidu gūšana pašā pilsētā ir maz ticama, taupot dārgo laiku, nolemjam līdz Gājēju tiltiņam doties ar auto. Pirms tam gan piestājam tuvākajā veikalā (brīva vieta reklāmai) iegādāties visu pārgājienam nepieciešamo - sērkociņus, desiņas un ūdeni. Bruņojušies ar vairākiem papildus džemperiem (ja nu ziema atgriežas ātrāk par mums), sapakojam pārtiku un dzeramo. Pārgājiens var sākties.
Kad instinkti (ne) pieviļ - Troļļu purvs
Lai arī dilemma šādos stāstos parasti iestājas kaut kur pa vidu vai vairāk pie nobeiguma, pirmās izvēles priekšā nonākam jau uzreiz pēc Gaujas šķērsošanas - taka pa kreisi vai taisni? Līdzi esošajā kartē tik detalizēta informācija norādīta nav, tādēļ paļaujamies iekšējam instinktam, senču gudrībām, veselajam saprātam un nogriežamies pa kreisi, uz Rāmkalnu pusi. Senču gudrības gan visai ātri izrādās ierūsējušas, jo taka pēkšņi beidzas, toties sākas skaists, patiesi dziļš un putnu dziesmu ieskauts biezoknis. Varējām doties atpakaļ, taču mežs vilina, un izlemjam laisties iekšā nezināmajā. Izbriduši cauri koku saaugumam, nonākam pie pasakaini skaistas gravas un līdz šim neiepazītas floras un faunas. Zaļām, biezām sūnām pārklātas kritalas, miljons ziedu puķīšu armija, neliels akmens un pilnīgs klusums. Interesanti, vai fejas un troļļi vēl guļ? Nokāpuši lejā pa gravu, ātri saprotam, ka esam nokļuvuši purvā, kam cauri spurdz neliels strautiņš. Spurdzēja arī putni un dunduri, taču tiem nepievēršam uzmanību. Miklajā augsnē iešana paliek grūtāka, tādēļ vienojamies par ātrāku tikšanu atpakaļ uz takas, vēlams īstās. Kā par brīnumu, uzkāpuši atpakaļ paugurā, tikai no citas puses, ieraugām tieši to, ko meklējām. Mūsu taku. 
Nestaigā te naktīs, ka Kaupo nepaņem!
Brienot pa takas mulču, iešana kļūst manāmi raitāka. Nemanot nosoļotos kilometrus, atduramies pie mūsu ceļā pirmās norādes - Kubeseles ala, kilometrs ar astīti pa labi. Ja ala, tad jāiet. Taciņa, pa kuru nogriežamies, visai drīz pāraug grants ceļā. Arī mežs maina savu formu, apsūnojušo kritalu vietā mums paverot nāvē kritušo vietu - kapsētu. Tā kā laiks ir saulains un putni turpina vīterot, kapsēta baiļu sajūtu neizraisa. Ieturam maršrutu un drīz vien iznākam klajumā, paverot skatu uz pļavu un apsētu labības lauku. Kubeseles ala - norāde pa labi, Gar mežmalu pa iemītu taku nonākam līdz ainaviskai vietai ar baznīcu tālumā. Pamanām veciem, milzīgiem koku stumbeņiem apaugušu uzkalniņu un kapakmeni, kur vēstīts, ka šeit apglabāts teikām apvītais lībiešu valdnieks Kaupo. Leģenda vēsta, ka Kaupo bijis tautās godāts, līdz pieņēmis kristietību un nodevis savus dzimteni, uzsākdams karu pret paša ļaudīm. Iespējams, koki uz Kaupo kapa sastādīti, lai tie ar savām saknēm norobežotu kapavietu un neļautu ļaunajam Kaupo garam izkļūt virszemē. Visbeidzot pamanām arī alu. Tā atgādina palielu istabu ar samērā šauru ieeju. Plāksnē pie alas izlasām, ka tajā pēc nostāstiem senatnē mitinājies lībiešu labietis Runtiņš, tādēļ alu mēdz dēvēt arī par Runtiņalu. Nez, kā te būtu pavadīt nakti? Vai mūs modinātu mistiskas balsis, kas vēlētos kārtot nenokārtotus rēķinus? Apskatām apkārtni un dodamies atpakaļ, kur nogriezāmies.
Piķis un zēvele, jeb, ja nav, ko darīt, var pastaigāt
Esam atpakaļ uz takas. Kopš brīža, kad izmetām līkumu līdz Kubeseles alai, mainījies nav gandrīz nekas, tikai ceijera novietojums laikrādī. Vienojamies, ka jāpieliek temps, lai paspētu nokļūt tur, kur jānokļūst. Kad dažus kilometrus esam nogājuši, pēkšņi, burtiski pēkšņi atgadās tas, kam nenoliedzami vajadzēja atgadīties - vēders sāk prasīt savu. Sajutuši tieksmi pēc pārtikas, nolemjam nobāzēties pirmajā daudz maz cerīgākajā piknika vietā. Tā kā taka ved gar Gauju, kaut kur noteikti vajadzētu būt kādam galdiņam vai bluķim. Tādu atrodam, tikai iesākumā nepamanām, ka šo vietu pirms mums ir atradis jau kāds cits. Irsis. Atdodam labudienu un izlemjam paēst vēlāk. Turpinot ceļu pa mulčas taku, atduramies pret mājām, vairākām, ar sētu apkārt un signalizāciju suņu reju formā. Tā kā turpat blakus ir Gauja, prātojam, ka sētu droši vien var apiet, ejot gar pašu Gaujas stāvkrastu. Kļūdāmies. Priekšā bieziem krūmiem aizaugusi krauja, kur, šķiet, ietek arī kaut kāds grāvis vai purvs. Neko darīt, jāiet apkārt pa otru pusi. Iebrienam mežā, šķērsojam izcirtumu un uzkāpjam nelielā paugurā. Te izskatās jauki un pat varētu beidzot ieturēties. Pirms ugunskura kuršanas izlemjam izpētīt līdzi paņemto karti. Un atkal jau tāds maziņš nieks, kam it kā varētu pievērst vērību, bet varētu arī nepievērst. Karte ir pazudusi, nozaudēta, pakāsta, vienvārd' sakot - kartes nav. Dusmīgi un aizmirsuši par ēdienu, turpinām iet. Drīz vien iznākam uz citas takas, kas pēc brīža pārtop grantētā ceļā. "Te ir mana dzimtene, smilšains krasts", skan galvā meldiņš, kas pārtrūkst brīžos, kad berzējam no acīm vēja sapūstās smiltis. Lai arī virziens ir pareizs, saprotam, ka no rīta pētītajā kartē taka bija iezīmēta citā vietā. Noejot vairākus kilometrus pa saules izbalināto āri, ceļš paver iespēju nogriezties pa kreisi, uz Gaujas pusi. Ļoti labi, nodomājam. Pamazām klajums pārtop krūmājos, krūmāji mežā un mežs....velns parāvis, priekšā mājas. Un nevis parastas mājas, bet tās pašas, pret kurām atdūrāmies pusotru stundu atpakaļ pie Gaujas stāvkrasta, tikai šoreiz esam sētas otrā pusē. Pretī nāk tūristu ģimene ar bērniem. Šie izmet: "Labdien. Jauka diena pastaigai. Tikko šķita, ka esam pazaudējuši taku, jo te mājas un vēl rejošs dobermans. Bet nekas, izgājām sētai cauri. Ja iet mierīgi, suns neaiztiek."
Es Tevi mīlu, Latvija! (Janu Duļevsku arī)
Beidzot esam ieturējuši maltīti. Kārtīgi nomīdot, apdzēšam nelielā ugunskura paliekas un dodamies tālāk. Gaujas vienmērīgais plūdums nomierina, apklust arī mūsu sarunas un nemanot pārslēdzamies uz domu autopilotu. Skaista tomēr tā Latvijas daba. Dažāda un neatkārtojama. Dažreiz šķiet - kas tad tur ir - tā pati upe, tas pats mežs un pļavas. Viss taču jau redzēts, izdzīvots. Bet, ja mīl, to jau tā nemaz nevar izdzīvot, var tikai dzīvot, vēl un vēl, un nekad nebūs gana. Dzimtenes mīlestību var ieaudzināt, vai ar to ir jāpiedzimst? Saldenais domu vāvuļojums un mūsu raitais solis pārtrūkst brīdī, kad ieraugām tiltu. Tas rāmi sliecas pāri kalnainajai nogāzei. Rāmkalni, galamērķis, sirreāli... nē, loģiski.
Gulbīt, kustini kājas, izved mani no zonas Nr. 51
Šķērsojuši svaigi krāsoto tiltu, mūsu interesi pēc noieta kilometra pievērš pussagāzta betona žoga ieskauta, aizaugusi teritorija. Kas to būtu domājis, ka savulaik tik populārais restorāns iegūs vecas un sapuvušas sēnes veidolu? Un vispār, kāpēc nosaukums Sēnīte? Skatoties uz fallveidīgo, skrāpim līdzīgo durkli, kas gluži kā antena vai radars stiepjas pretī kosmosam, nāk prātā konspirācijas teorija par labi maskētu lokatoru, kas padomju laikos sūtījis un tvēris marsiešu signālus, lai tos vēlāk varētu praktiskā veidā izmantot karā pret amerikāņiem un varbūt kādu vācieti. Lai vai kā, ēst te dabūt vairs nevar.
Pa tumšo, mitro un spocīgo tuneli nokļūstam šosejas otrā pusē. Ir jau pievakare, kājas sagurušas, un gribas mājās. Labi, ja ne gluži mājās, tad nomazgāties, atlaisties un aukstu aliņu gan. Tā kā esam aizmirsuši paņemt līdzi gredzentiņu, kuru paberzējot varētu izsaukt gulbjus, mēģināt izsaukt uzmanību, stiepjot roku pretī garām braucošajām automašīnām. Nostrādā diezgan veikli. Mūsu gulbītis šoreiz ir melns bembis. Čornijs bumers. Ignorējot stereotipus, nekautrējamies un kāpjam iekšā. Draudzīgs puisis ar meiteni pāris vārdos iztaujā mūs par pārgājienā pieredzēto un pēc nepilnām 10 minūtēm izsēdina Siguldā. Misija pabeigta, jeb, kā savulaik teicis pazīstamais piena produktu pārvadātājs Māris Žigats - es esmu noguris, bet laimīgs.
Distances garums 20+ km.
Patērētais laiks 7 h
Gūtie iespaidi - vairāk kā gaidījām