Žēlabainais vijolnieks un tanks. Skrunda 1
Sapņu pārdevējs
No kāda laika posma sākas vēsture? Šo jautājumu, iespējams, sev uzdod daudzi. Bet, iespējams, arī neuzdod. Kā teiktu gudri vīri - vēsture, vecīt, ir viss tas, kas bijis pirms Tevis, vai arī tas, ko Tu esi jau aizmirsis. Skrundu mēs aizmirsuši nebijām, un arī atcerējušies nē. Skrundā mēs esam pirmo reizi, precīzāk - Skrundā 1, jeb Skrundas armijas pilsētiņā.
Mērojot ceļu no tālās un eksotiskās Ventspils pilsētas (tur, kur slauc naftu un govis), uzmanīgi, šķērsojot bedres un asfalta paliekas, pieripojam pie Skrundas armijas pilsētiņas vārtiem. Lai arī teritorija izskatās pamesta, vārtu kontrolpostenis izskatās samērā apdzīvots. Pēc brīža izrādās, ka komercija iezagusies arī postpadomju palieku midzenī. No posteņa iznāk puisietis, paskaidro, ka, apskates objektu (ne)apsaimnieko pilsēta un ekskursija izmaksā veselus divus euro. Samierinājušies ar situāciju, samaksājam, saņemam lapiņu ar teritorijas plānojumu un dodamies iekšā. Iekšā nezināmajā.
Laternu stundā dzīvo un mirst
Sperot pirmos soļus viņpus dzeloņdrāšu žoga, saprotam, ka neesam vieni. Starp vientuļajām ēkām ik pa laikam atskan soļi, izmisušas balsis un vaidu saucieni. Varbūt tie ir pienācīgi neapglabāto karavīru fantomi? Miera neatradušās mocekļu dvēseles samērā viegli atšķiram no vēl dzīvajām. Izrādās armijas pilsētiņu sabraukuši apskatīt arī citi tādi paši kā mēs, pārsvarā ar lietuviešu numuriem un valodu. Izpētījuši lapiņā atzīmētās ēkas, nolemjam fokusēties uz objektiem, kas pildījuši kādu citu, ne dzīvojamo funkciju. Pirmā apskates vieta, līdz kurai nonākam, daļēji atbilst šim kritērijam. Bet tikai daļēji. Tas ir iekšējais cietums ar karceri. Paradokss. Stingri apsargāta, slēgta teritorija ar tikpat stingri apsargātu, slēgtu cietumu. Vai šeit dzīvojošie jau tāpat nejutās kā cietumā? Bet dubults laikam neplīst nekad. Izstaigājuši piķa melnās vieninieku kameras (tajās laikam sēdējuši īpaši nepaklausīgie, bet varbūt tieši paklausīgie, tikai kādai citai varai, ideoloģijai, režīmam), nonākam līdz standarta kopējām kamerām. Mūs pārsteidz šo telpu aprīkojums. Kas gan tajās nebija atradies - izlietnes, plaukti, gultas un dušas. Tieši tā, nebija atradies. Nekad. Vienīgi neliels caurums betonā telpas vienā no stūriem. Tualete. Nav slikti. Viena no izejām izved uz nelielu, iežogotu pastaigu laukumu, virs kura piekārts milzīgs, dzeloņdrāšu pinumos ieskauts prožektors. Nez, vai šeit nosodītie slimojuši arī ar zvaigžņu drudzi?
Kailie ķermeņi un VIŅA
Guvuši ieskatu cietuma iemītnieku ikdienā, izpētām citu objektu novietojumu teritorijā. Mūs ieinteresē kāda administratīva rakstura ēka, kas, iespējams, bijusi virsnieku mītne. Telpās maz kas palicis, precīzāk sakot, nav palicis gandrīz nekas, tādēļ grūti spriest par ēkas funkciju un pielietojumu. Caurstaigājot kabinetus, nonākam kādā zālē, kur mūsu interesi piesaista milzīga izmēra skapji ar ieroču novietošanai paredzētām ailēm. Protams, ieroču vairs nav, vien palikušas piekabinātas zīmītes ar karavīru vārdiem, kas ļauj spriest, ka ieroči šeit glabāti pēc stingras un atrunātas kārtības. Diez, kas notiktu, ja tajā laikā kāds no pilsētiņas iedzīvotājiem vai viesiem uzdrošinātos vārdu zīmītes joka pēc samainīt vietām? Vai tā būtu zibenīga biļete uz piķa melno pārdomu kameru? Droši vien. Skapji atrodas piestumti pie sienas, tāpēc izmēģinām laimi spraugās atrast kādu suvenīru lodes vai līdzīga priekšmeta izskatā. Diemžēl viss izslaucīts. Tā kā pašu skapi līdzi paņemt nejaudājam, dodamies apskatīt citas telpas. Tur, kur vīrieši, tur sviedri, bet, kur sviedri, tur arī dušas. Atrodam izdemolētu dušas (vismaz tā mums šķiet) telpu, kas klāta ar putekļu, netīrumu un stikla lausku kārtu. It kā jau nekas īpašs - sasistas flīzes, izplēstas trubas, Aspazija, nolobījušās krāsas paliekas... Pag, KO PIE VELNA PADOMJU MILITĀRAJĀ OBJEKTĀ DARA ASPAZIJA? Varbūt šeit mitinājies kāds kareivis, kurš, veldzējoties dzestrajā dušas ūdenī, klusībā veldzējies arī latviešu dzejnieku radītāja mentālajā pārdzīvojumā? Bet varbūt Aspazijas portrets bijis pavisam nejauša sieviešu kārtas ģīmetnes izvēle, ko kāds brašulis glabājis sev aiz mundiera un vēlās vakara stundās pielūdzis vien sev zināmā veidā? Beiguši iedziļināties šajā jautājumā, ēku pametam. 
Iekabina amerikāņiem ar tvaika nosūcējiem
Turpinot teritorijas izpēti, ielūkojamies vēl kādā celtnē, kas, pēc visa spriežot, varētu būt bijusi ēdnīca. Siltas pusdienas gan šeit vairs ieturēt nevar, toties milzīgajā ēdamtelpā atrodam dažādas plakāta tipa instrukcijas gan par pareizu un veselīgu uzturu, gan ēdiena pagatavošanu. Pārsteidz arī lietu izmēri - telpas vidū no griestiem gluži kā paranormālas lustras nogāzti divi tvaika nosūcēji. Teju vai brīnums, ka iespaidīgās metāla konstrukcijas vēl nav nodotas metāllūžņos. Ja tik lielas iekārtas bija nepieciešamas, lai nosūktu garaiņus, cik gan lieli bija katli un pannas, kas tos radīja? Varbūt arī paši ēdāji šeit bija lielā slepenībā klonēta mutantu - milžu armija, kas rija uz nebēdu? Bet varbūt padomju tvaika nosūcēju izmēri ir mūžsenās sacensības ar Ameriku rezultāts, kur šoreiz gūta uzvara? Liecības par šo apgalvojumu izlemjam pameklēt slimnīcas ēkā, kas atrodas dažu minūšu gājiena attālumā.
Pašnāvnieku brokastis
Numuriņu sistēma šeit neeksistē, arī pacientu rindas sen kā noplukušas. Slimnīca īsti ar neko neatšķiras no pārējiem objektiem. Ja cerējām ieraudzīt palātu aprīkojumu, operāciju galdus un zobārstniecības urbjus, tad atrodam tikai sienas. Varbūt visas medicīniskās manipulācijas gluži kā tādā Frankenšteina filmā tika veiktas kaut kur dziļi pagrabā vai bēniņos, kas nošķirti no apkārtējo skatieniem, bet telpās, kur iespīd saule, pacienti tikai gulēja? Kas to lai zina. Staigājam no stāva uz stāvu, līdz atrodam istabu ar aprakstītām sienām. Zem pašnāvnieciskiem virsrakstiem izskaidrots, kā vislabāk pagatavot zaļi ceptus kartupeļus un līdzīgas lietas. Laikam jau nāvē ar tukšu vēderu doties nav prātīgi. Domājams, ka šie psihopāta dienasgrāmatas ieraksti tapuši laikā, kad pilsētiņa jau bijusi pamesta. Apskatījuši vēl pāris mazāk interesantu objektu, Skrundu 1 izlemjam pamest arī mēs.
Optimālais objekta apskates ilgums: 5 h