Dievu drupinātā zeme. Tatri. 1. daļa
Zakopanes busu rēbuss
Ceļš no Krakovas līdz mūsu apmešanās vietai paiet diezgan ātri, lai arī autobusā nākas nosēdēt vairākas stundas. Laika izjūtu kliedē nepārtraukti mainīgā ainava, kur pļavas un līdzenumus pakāpeniski nomaina pauguri un kaut kas līdzīgs kalniem, kuru tālumā esošās kontūras sazīmējam un vizuāli atdalām uz dūmakaino mākoņu fona. Zakopanē, pilsētā, kas atrodas Polijas galējos dienvidos un tiek uzskatīta par vienu no valsts galvenajiem tūristu galamērķiem, iebraucam pievakarē. Pēc 40 minūtēm, ko pavadām, izzinot iekšpilsētas sabiedriskā transporta kursēšanas paradumus, nokļūstam turpmāko astoņu dienu bāzes vietā - skaistā kalnu namiņā ar vēl skaistāku skatu caur logu.
Ja vakars paiet kā miglā tīts (gan miglas, gan veiksmīgi atrasta vietējā krodziņa dēļ), rīts iesākas ar skaidru apziņu un cerīgs. Ātri ieturam nama saimnieces pagatavotās brokastis (10/10 balles) un apskatām sarakstu ar mūsu iepriekš izvēlētajiem maršrutiem. Kā pirmais mūsu ceļvedī atzīmēts gleznaino kalnu ezeru apmeklējums - Morskie Oko.
Maldina ar Rumbulu
Lai arī ir samērā vēss otrdienas rīts, dzeltenais autobuss, kas ved uz takas sākumu, ir pārpildīts (laikā, ko pavadījām Tatros, izmantojām tikai pilsētas sabiedrisko transportu). Pēc pārdesmit minūtēm izkāpjam liela stāvlaukuma malā. Ja pirmajā brīdī šķiet, ka autobusa šoferis, kalnu vijolīšu vai kādu citu augu aromāta apreibināts, atvedis mūs uz vietējas nozīmes Rumbulas autoplaci, tad pēc laika saprotam, ka adrese tomēr īstā. Milzīgais automašīnu un cilvēku skaits šeit ir pašsaprotams (pat vēsā otrdienā), jo apskates objekts ir viens no populārākajiem visā apgabalā. Samērā ātri izstāvam rindu, samaksājam dažus zlotus kā ieejas maksu nacionālajā parkā, un mūsu pirmās dienas gājiens var sākties.
Rihards Lepers? Nē, zirgs - kleperis
Taka jau tās sākumā visiem objekta aplūkot gribētājiem piedāvā divas iespējas - iet/kāpt pašiem, vai izvēlēties kādu no vietējo zirga pajūgu dzinēju pakalpojumiem. Tā kā jūtamies mundrāki par manāmi sagurušajiem kleperiem, kas nosvīduši un smagi elsodami aiz sevis velk vēl smagākus ratus ar aptuveni 25 tūristiem, izlemjam ceļu mērot saviem spēkiem. Līdz vietai, kur sākas pirmais ezers, jānoiet kādi seši kilometri. Ceļš ir asfaltēts ar nelielu, bet vienmērīgi ieturētu slīpumu. Ņemot vērā lielo kājāmgājēju un zirgu pajūgu skaitu, kas kopā veido kustīgu pūli, izlemjam kāpināt tempu, lai pie ezera nokļūtu pirms tūkstošu armādas. Kā Mikas Hakineni veikli manevrējam un uzsākam konkurentu apdzīšanu. Pirmais, otrais, desmitais, piecdesmit ceturtais... ar katru apsteigto tūristu mūsu azarts un vielaikus arī temps aug, līdz vienā brīdī pietuvojamies klepera pajūgam, kuru esam panākuši. Diez kādas domas galvās šaudījās kučierim un viņa vedamajiem, kuri katrs šķīrušies no precīzi 30 zlotiem (~8 euro), lai tiktu galamērķī bez piepūles un ātrāk. Pēc pāris minūtēm zirgs jau rij mūsu putekļus, tāpat, kā visi pārējie tūristi, kurus apdzenam ar mūsu kāju turbīnu jaudu.
Miljons foreļu varā
Pēc nepilnas stundas nonākam pie leģendām apvītā ezera, ko ieskāvušas kūstošu ziemas sniegu izraibinātas klinšu grēdas. Nu labi, nevienu leģendu par šo ezeru nezinām un neesam dzirdējuši, bet tas nepavisam nenozīmē, ka tādu nav. Vērojot ainavu, sajūtamies kā niecīgi putekļi salīdzinājumā ar visu megalītisko, ko redzam apkārt. Ezera kristāldzidrais un zilganais ūdens rada vieglu klints struktūras atblāzmu, ko ik pa brīdim samaitā nelieli plunkšķi ūdenī. Tie neviļus piesaita mūsu uzmanību. Tās ir zivis, tikai jautājums, kādas? Uzmanīgi un klusi, pietuvojoties ezera krastam, izdodas saskatīt zivs pumpaino sānu. Tā nepavisam nav alerģisku slimību apsēsta reņģe. Tā ir forele. Daudz foreļu. Miljons foreļu!
Esmu jau sastellējis divdaļīgo spininga kātu, uzlicis savu uzticamāko Mepps sērijas 2. numura rotiņu un noskatījis labāko vietu manam vēsturiskajam iemetienam šajā lašu dzimtas Afrodīšu paradīzē. Tūlīt, tūlīt mans tērauda māneklis piezemēsies rāmajā ezera ūdenī, tad sekende, divas un sekos spēcīgās zivs rāviens, saliekts kāts, spoles bremžu tarkšķis un gadsimta cīņa par izdzīvošanu... Dream on, baby, nav man spinings, pie velna, kas nozīmē, ka nav arī iemetiens, kur nu vēl cīņa par lašmaizēm. Nomierinu savu uzkacināto prātu un vienojamies doties tālāk, izvēloties taku gar pašu ezeru.
Mistiski pazūd peldētāji, kaulus neatrod
Ik pa brīdim taku šķērso kalnu strauti, kas gluži kā savas jomas lietpratēji rada pievienoto vērtību ezeram. Dažviet strautu statuss ir pietuvināts īstam ūdenskritumam. Esam nonākuši ezera otrā pusē, kur taka turpinās augšup. Kāpiens kļūst stāvāks, līdz ar to arī fiziski grūtāks, kas savukārt nozīmē, ka biežāk ieturam nelielas pauzes, lai atgūtu spēkus. Veicot vairākus piegājienus ar atpūšanos, sasniedzam klints platformu un otru ezeru, kas, salīdzinot ar iepriekšējo, atrodas vairākus simtus metru augstāk. Ezerus atšķir ne tikai to izvietojums, bet arī gūtais vizuālais baudījums. Ainava ir vēl grandiozāka, un šoreiz klints masīvos, kas rūpīgi sargā dzestri zilo pērli, redzami arī neizkusuši sniega un ledus sanesumi. Pamanām jaunu taku, kas ved tieši tur. Ko tur vēl domāt.
Ejot gar izmēros nedaudz mazāko ezeru, rūpīgi vēroju ūdens virsmu. Lai arī ļoti līdzīgi, šajā ezerā tomēr kaut kā iztrūkst. Ūdens plunkšķi. To nav. Izrādās, ka mums nezināmu iemeslu dēļ foreles šajā ezerā nemīt. Domājam, ka arī citas zivis nē, jo caurredzamās ūdens dzīles izskatās tukšas. Bet varbūt šim tukšumam ir iemesls? Varbūt šeit mīt kāds aizvēsturisks pleziozaura radinieks, kas norijis visas šeit mājojošās zivis, un tagad cītīgi gaida cilvēciskas izcelsmes peldētāju? Viss ir iespējams. Tā kā ideja par peldēšanos tā nemaz īsti nedzimst, turpinām iet gar ezeru, pamazām tuvojoties iepriekš redzētajam sniega sanesumam.
Troļļu sabiedrotais - pērkons
Taka ved augšup klints grēdā, un domājams turpinās vēl tālu. Esam tikuši līdz sniegam, kur arī vēlējāmies nokļūt. Nu jau arī otrs ezers atrodas kādus piecdesmit metrus zem mums. Nobļaujos skaļu "eeee", un astoņus, tikai katru mazliet klusāku, saņemu atpakaļ. Ziemas laikā, iespējams, šādi var izraisīt arī lavīnu. Sežot uz neliela akmens, vērojot ezeru, augstās klintis un no tām nodrupušos dažāda izmēra bluķus, šķiet, ka esam nokļuvuši pasakā. Tūlīt no akmens apakšas izrāpsies trollis vai goblins, uzmetīs dusmīgu skatienu, un skries sargāt savu zelta podu. Iespējams, norvēģu komponists Edvards Grīgs savu slaveno "Kalnu karaļa aizu" sacerējis nevis dzimtenē, bet tieši Polijas Tatros. Par to vēsture klusē. Debesis gan neklusē. Izdzirdam Pērkontētiņa brīdinājumu un paklausīgi izlemjam doties atpakaļ. Drīz vien sāk arī pilināt.
Apsmietā kučiera atriebība
Līdz pirmajam ezeram nokļūstam reizē - mēs un lietusgāzes. Pa ceļam vēl satiekam vienus no retajiem tūristiem, kas nav poļi. Vēl interesantāk notiek tad, kad saprotam, ka tie ir latvieši. Pārmijam pāris vārdus par katra iecerēm Polijā un turpinām ceļu lejup. Lietus pieņemas spēkā, tāpēc meklējam vietu un veidu, kur patverties. Ironiski, priekšā stāv mūsu apsmietais kleperis ar tukšu pajūgu, gaidot pasažierus, kuri vēlētos doties lejā. Tā kā savus lietusmēteļus veiksmīgi esam atstājuši mūsu namiņā, pēc nelielas apspriedes vienojamies maksāt kleperim. Neesam vienīgie, kuriem nav žēl 30 zlotu no personas, un īsā laika posmā pajūgs ir pilns. Vēl 30 minūtes un zirgs mūs izlaiž takas sākumā. Lai arī esam daļu ceļa veikuši klepera spēkiem, tik un tā sarēķinām nostaigātus vismaz 15 kilometrus. Pirmajai dienai nav slikti. Vērtīgākais gan nav mērāms veiktajā attālumā, bet pasakainajos iespaidos. Gūto pieredzi pārrunājām vēl vakarā pie kausa auksta alus. Morskie Oko noteikti ir atgriešanās vērta vieta, taču īpaši neskumstam, jo priekšā ir jauna diena un jauns maršruts.