Vilkaču taku hronikas

Mežsargs zibenīgi norāva no pleca karabīni, izņēma no kabatas veco patronu ar sudraba lodi un ielaida to stobrā šaušanai. Gribēja drošības labad vēl ko pajautāt (varbūt kāds pārģērbies un baida cilvēkus), bet mēle bijusi kā paralizēta un rīkle pie vislabākās gribas neesot izdvesusi ne vismazāko skaņu. Patronu ar sudraba lodi viņš nēsāja vienmēr līdzi, bet drīzāk gan kā talismanu -, jo viņa tēvs (arī mežsargs) darījis tāpat, nodrošinoties pret maz iespējamo varbūtību kādreiz sastapt vilkaci... 

Augstāk rakstītās rindiņas ir citāds no teologa Ralfa Kokina grāmatas "Kurzemes vilkaču nostāsti", grāmatas, kur atspoguļotas gan paša autora bērnības atmiņas un iespaidi, gan tā laika līdzcilvēku stāsti. Vai tie ir patiesi un īsti? Atbildi uz šo jautājumu centāmies noskaidrot arī mēs.

Tukums 1, gājēji 7

Rīts ir drēgns un lietains, par ko liecina ne tikai slapjais trotuārs un vēja locītās koku galotnes, bet arī lietus lāšu stafete vilciena logā. Daloties gājienu, pārgājienu un pārbraucienu pieredzē, laiks paiet nemanot un Tukumā 1 piestājam precīzi 9.00. Uz perona gaida arī pārējie divi ekspedīcijas dalībnieki - intelektuāli rūdītas tukumnieces ar izteiktu novada patriotismu. Lai arī būts, piedzīvots un redzēts šajā pusē ir daudz, dāmas atzīst, ka apkārtnes meži joprojām glabā daudz noslēpumu un mistisku vietu, kur intuīcija tā vien liek tām iet ar lielu līkumu. Dažu formālu ievadvārdu pavadījumā apvelkam lietusmēteļus, nostiprinām mugursomu jostas, un pārgājienu varam sākt. Tukums 1, mēs septiņi, bet tumšajos un drūmajos Raudas mežos vēl drūmāki un noslēpumaināki tēli no Kokina grāmatas - skaits nezināms. 

Nelāgais Melnezers

Gājiena pirmie kilometri paiet pa asfaltētu ceļu, kas cauri Tukuma nomalei stiepjas līdz pat Melnezeram - iecienītai vietējo iedzīvotāju atpūtas vietai. Ezera pludmale ir labiekārtota - ierīkota peldētava, volejbola laukums un šūpoles, vasarās šeit dežūrē pat glābēji, kas uzmana neapdomīgus un pārgalvīgus peldētājus. Un ne velti, ceļvedī teikts, ka ezers ir dziļš, ar vairākiem dibeniem, grunts tumša, tāpēc arī pats ezers izskatoties tumšs. Daudzo pazemes avotu dēļ, kas ieplūst arī ezerā, tā ūdens ir ļoti dzestrs. Ar Melnezera vārdu saistīti vairāki seni un dīvaini notikumi. Senatnē ezera tuvumā bijusi svētvieta ar upurakmeni, kur veikti dažādi rituāli. Tumšais ezera ūdens, strautu izskalotās koku saknes un purvainā apkārtne rada savādu un biedējošu auru. Nostāstos teikts, ka agrākos laikos šeit baidījušies piestāt zirgi, jo jutuši ko nelāgu. Ir arī ziņots par cilvēku pazušanām. Izpētot ezera apkārtni, atrodam pīles un kādu skrējēju, kas, notupies pie strauta, lej traukos ūdeni. Vīrietis ir pie labākās veselības un saprašanas, no kā izsecinām, ka ezers šodien ir labvēlīgs. Labvēlīgi esam arī mēs, tāpēc padodam labudienu un turpinām ceļu. 

Velotrases vadātājs 

Taka no Melnezera nemanot nonāk līdz biezākai meža audzei, kur visā tās platībā vietējie velo entuziasti izbūvējuši sarežģītu un vietām pat pārdrošu velo trasi. No māla lēveriem saplīvētie tramplīni, pagriezieni un līkumi sniedz nešaubīgu priekšstatu par šo celtnieku apņēmību un lielajām darbaspējām. Vietām trase šiet gana svaiga, rakta un veidota pavisam nesen, taču atsevišķos posmos māla un koku zaru konstrukcijas savu laiku ir nokalpojušas un prasās pēc atjaunošanas. Arī mēs savu gājienu turpinām pa vienu no trases posmiem. Lai arī šajā dabas biotopā skaidri manāma cilvēka iejaukšanās, mežs tik un tā rada vientulības, atstumtības un nelāgu domu sajūtu. Pēc dažu desmitu minūšu soļošanas attopamies pie nelielas, krūmājiem apaugušas kraujas. Te beidzas arī trase. Tā kā došanās pa bezceļu, laužoties starp salijušo krūmu zariem un pāraugušu zāli, nešķiet vilinošakā no domām, pēc nelielas apspriešanās izlemjam meklēt citu nogriešanās ceļu, ko pēc brīža arī atrodam. Vēl pēc brīža nonākam tumša priežu sila malā. Trase ir šķērsota.  

Ātrs solis - lēna nāve

Tālāko ceļa posmu, kas ved pa kādas samērā stāvas nogāzes malu, turpinām izretojušies rūpīgā rindiņā. Lietus nav mitējies, tāpēc skuju, sūnu un māla segums rada papildus bīstamību paslīdēt un nokrist. Noripot pa stāvo nogāzi, uzduroties uz neskaitāmiem kritušo koku asajiem zariem, iestigt purvā, un lauztu locekļu un sāpju agonijā gaidīt lēnu un mokoši nāvi - nē, šādu iznākumu neviens no mums nevēlas, tādēļ mērojam taku ar īpašu piesardzību. Uzmanību gan vienā brīdī novērš egles zarā iekārts nakts atstarotājs. Ceļa posms ir iezīmēts. Nogāze drīz beidzas, apkārtne kļūst purvaina un īpaši drūma. Drūmums iezogas arī mūsu prātos. Pēc mirkļa saprotam iemeslu - negaidīti esam nonākuši pie Draņķozola. 

Nolādēto dvēseļu liesmas

No Kokina grāmatas: Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīsreiz vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts vadātājs - neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu.

Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpēc ticis izvēlēts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā, purvu vidū. Varbūt ir bijusi kāda cita zināšana par šo vietu? Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas.

2015. gada nogalē nezināmi ļaudari ozolu nodedzinājuši, pāri palicis vien sagāztais koka stumbrs un izdegusī koka pamatne. Varbūt šādā veidā kāds centies atriebt Draņķozola gadsimtu gaitā pazudinātās dvēseles, kas, iespējams, bijušas ieslodzītas kokā? Pēc uguns nelaimes pie ozola uzstādīta plāksnīte.

Vilkaču apdullinātie

Pie ozola ieturam ilgi gaidīto atpūtas pauzi. Cits tiek pie savas šīs dienas pirmās sviestmaizes, cits darbīgi šiverējas ap apdegušo koka stumbru, fotografējot leģendārās vēstures liecības. Lai uzturētu gājiena idejisko jēgo, kopīgi izlasām Draņķozola stāstu no Kokina grāmatas. To gan pilnvērtīgi traucē izdarīt vējš un lietus, kas ietiepīgi turpina līt. Nospriežot, ka ilgāk stāvēt uz vietas būtu bezjēdzīgi, uzsākam ceļu uz netālu esošo Āža kalnu. Atsākot gājienu, pamanu, ka viena no brašajām tukumniecēm nedaudz atpaliek, tāpēc pagaidu un pievienojos viņai. Uzsākot vārdu apmaiņu, viņa pastāsta par sajūtām, ko piedzīvojusi pie kritušā ozola. Izrādās sievietei kādu laiku atpakaļ pēc zināma atgadījuma parādījušās spējas ar aukliņā iekārta gredzena palīdzību noteikt dažādu vietu un priekšmetu enerģētiku. Tukumniece to mēģinājusi izdarīt arī pie Draņķozola, kur aukliņā iestieptais gredzens burtiski trakojis, vēstot par ļoti negatīvu auru, kāda nekur citur līdz šim nav novērota. Iespējams, tā arī ir atbilde, kadēļ pie minētā koka regulāri notiek dažādi mīklaini notikumi un cilvēku pašnāvības. Koks un tā apkārtne apēd mentāli vājākos. Vēl sieviete pastāstīja, ka ozola tuvumā sajutusies ļoti nelāgi un vēlējusies pēc iespējas ātrāk doties prom (tieši viņa bija iniciators, ka būtu jādodas tālāk), pārņēmusi neizskaidrojama baiļu sajūta, un mutē parādījusies tāda kā dzelzs garša. Vēlāk, pārlasot Kokina grāmatu stāstus, minēts, ka cilvēki, kuri Draņķozola tuvumā satikuši vilkaci, pirms tam sajutuši dīvainu rūsas garšu mutē. 

Trepes uz debesīm... vai elli

Āža kalna virsotne paver lielisku un neatkārtojamu skatu. Skaidros laika apstākļos iespējams saredzēt pat vairāku kilometru attālumā esošo Durbes pili. Šodien gan esošā dūmaka un lietus to izdarīt liedz, taču drēgnais laiks nav šķērlis geokečeru slēpņa atrašanai pie kādas kalna virsotnē augošas priedes (bet varbūt tas bija bērzs, apse, papele, dūmakā grūti atšķirt). Tupinot ceļu pa  pauguraino, āža mugurai līdzīgo kalna virsotni, nonākam kādā interesantā, milzīgu liepu ieskautā klajumā. Ņemot vērā, ka koki izvietoti, ievērojot rūpīgu distanci un apļveida plānojumu, tos, visticamāk, senatnē stādījusi cilvēka roka. Ievēroju, ka pie vienas no lielajām liepām piestutētas vecas, iespējams, tepat mežā taisītas trepes, bet virs trepēm koka zarā iesieta cilpa. Lielisks pašnāvnieku komplekts. Vai tiešām šajos mežos nav neviena vieta, kur nebūtu jūtama nāves garša? Tā kā laiks ir noskaidrojies un starp pelēkajiem mākoņiem pavīd pirmie saules stari, izlemjam nedaudz uzkavēties un publiski izlasīt vēl vienu stāstu no Kokina grāmatas. Lai arī vietas izkārtojums, ugunskura paliekas un savdabīgā atribūtika kokā varētu liecināt par noslēpumainām rituālām izpausmēm, kas tiek aizvadītas nakts aizsegā, dīvainā kārtā vieta pati par sevi bailes neuzdzen, gluži otrādi - nomierina. Bailes šoreiz nav skārušas arī apdāvināto tukumnieci, kuras sejas vaibstos manāma nosvērtība un miers. Kad tēja ir izdzerta un taisāmies doties tālāk, viņa pienāk un pieklusinātā balsī apstiprina - enerģētika, atšķirībā no Draņķozola apkārtnes, šeit ir labvēlīga. 

Plānprātīgo pansionāts

Ieturam uzsākto kursu un pēc brīža šķersojam kādu vietējas nozīmes ceļu. Vēl pēc desmit minūtēm nonākam pie neliela, bet jau pārpurvojušos ezera. Taka šeit beidzas. Tālumā redzamas mājas un dzirdamas suņu rejas, kas nozīmē, ka priekšā ir privātīpašums. Lieki neriskējot un nepārbaudot suņu ķēžu izturību, izlemjam apiet ezeru un tālāko maršrutu turpināt pa nule kā šķērsotu graņķerovku. Apdzīvota vieta Rauda - mūs informē ceļazīme. Ja nezinātājam šīs vietas nosaukums varētu asociēties ar mazu, nevainīgu zivtiņu spilgti sarkanām acīm, kas priecē makšķerniekus brīžos, kad lielās un nopietnās zivis neķeras, tad zinātāji par šo vietu skaļi nerunā. Un nerunā tāpēc, jo Rauda ir pazīstama ar savu veco ļaužu pansionātu, kur pārsvarā uzturas slimnieki ar demenci - plānprātību. Viena no mūsu Tukuma sabiedrotajām zina pastāstīt, ka slimie cilvēki mēdzot doties arī ārpus pansionāta robežām, turklāt bez pavadoņa. Tā neko, pie sevis prātoju, lai gan no otras puses - kāpēc gan ne, tas lieliski piestāv visas šīs apkārtnes raksturam. 

Pārdomu perons - galapunkts

Pēdējie desmit kilometri paiet pārsvarā klusējot, pārcilājot iespaidus un baudot pēcpusdienas saules piesildīto mežu. Gājiena dalībnieku solis joprojām ir brašs, taču ķermeņa valoda nepārprotami sāk liecināt par vēlmi pēc laiskas atgulšanās ērtā mājas dīvānā. Varbūt tiešām Raudas meži slēpj sevī kādas pirmatnējas, sen aizmirstas zināšanas par pasaules kārtību, dabas likumiem un to milzu nozīmi, bet negatīvā enerģētika ir kā brīdinājums paklausīgajiem, bet sods pārkāpējiem? Līdzīgās pārdomās savā grāmatā dalījies arī Kokins. Apziņas ainu būvēšanas režīms pārtrūkst līdz ar Tukuma pilsētas infrastruktūru. Dzīve pilsētā rit savu ritmu, un viss apkārtējais tepat pāris kilometru attālumā šķiet kā pilnīgi nodalīts, tāls un fantastisks. Klāt atvadu laiks - kāds paliks tepat, bet kāds mēros ceļu atpakaļ uz Rīgu. Tas pats dzelzceļa perons, tā pati biļešu pārdeveja, tie paši braucēji. Tukums rullē - vēsta kāds ar krāsas baloniņu uzpūsts uzraksts uz perona betona malas. Pilnīgi piekrītu. 

Kopējais maršruta garums: 20 km

2 komentāri - Vilkaču taku hronikas

Komentēt