Pasaku klintis un mežs Ahjas upes senlejā
Runā, ka šeit apstājas laiks. Ikviens, kurš ierodas Taevaskodas senlejā, nemanot nonāk senaizmirstu mītisku tēlu valstībā. Ierasto lauku ainavu nomaina dūmākā tīts vecu skuju koku mežs, kur klusumā dzirdams senās Ahjas upes tecējums. Sūnām un ķērpjiem apaugušās smilšakmens klints velves liegani atspīd rāmi plūstošajā upes ūdenī, veidojot abstraktus krāsu gammu veidojumus. Staigājot pa šejienes apkārtni, pārņem sajūta, ka esi tikai viesis, kura soli uzmana simtiem netveramu skatienu. Teikas vēsta, ka klints atvērumos un spraugās neviena netraucētas dzīvo meža un ūdens dievības, kuras noteiktā laikā un apstākļos parādās labu nodomu vadītiem atnācējiem, lemjot viņu likteni. Vietējie iedzīvotāji tic, ka tās nav tikai teikas.
Dienvidigaunijas dabas rota
Meža vecākais un avotu jaunava
Par Ahjas upes senleju atrodamas vairākas teikas, kas spēj uzburt tēlainus iztēles augļus ikviena dabas mīļotāja apziņas nostūrī. Viens no nostāstiem vēsta par meža vecāko - ne cilvēku, ne dzīvnieku - kurš uzmana, lai tiktu ievērota senlejas valstības kārtība, atskaitoties par to dievībām. Nav gan īsti zināms, kas notiek ar tiem, kas šo kārtību pārkāpj, taču, spriežot pēc tā, cik neskarta un pat pirmatnēja ir apkārtnes ainava, sekas par postīšanu droši vien ir šausminošas. Savukārt otra teika stāsta par Ahjas upes alu un tajā mītošu avotu jaunavu. Jauniem vīriešiem, kuri vēlas atrast savu liktenīgo mīlestību, vasaras saulgriežu naktī jāiet uz alu un jāgaida parādāmies jaunavu, kura pateiks, kur meklēt topošo sievu. 
Mazirbes mirušo laivu stāsti
Kristīne
Nosaukt laivu sievietes vai vēl labāk - mīļotās sievietes vārdā, nav nekas neredzēts un diži unikāls. Robertam Kristīne patika jau kopš maza bērna kājas, kad abi kopā ar vēl citiem bērniem rotaļājās piemājas apkārtnē. Viņš - zilacains blondīnis ar staltu stāju un strauju raksturu, viņa - pelēkmate koķete ar spēju iepatikties ikvienam. Jau toreiz mazais Robis uz savas no priežu mizas izgrebtās laivas sāna ar naglu bija ieskrāpējis iecerētās vārdu. Vai tā jau tad bija mīlestība? Robertam tā šķita. Tajos laikos bērnība pagāja ātri, jo pienākums apgādāt sevi un ciemu rindā negaidīja, bet pārliecinoši sāka klauvēt pie durvīm jau desmit, divpadsmit gadu vecumā. Roberts gluži kā citi ciema zēni palīdzēja zvejniecībā - lāpīja tīklus, tīrīja traļus un devās līdzi jūrā. Zvejnieka arods Mazirbē bija cienīts un godāts, jo kā gan varētu necienīt galveno ciema nodarbošanās un iztikas veidu. Roberts pieauga, nobrieda un kļuva par vienu no bezbailīgākajiem un iznesīgākajiem ciema zvejniekiem, nereti pārvedot krastā visbrangākos lomus. Viņa Kristīne tikmēr palīdzēja mātei mājas darbos, skolojās un apguva lēdijas iemaņas. Viņa sapņoja par idillisku un bezbēdīgu dzīvi lielpilsētā, smalku ļaužu izpriecām un tikumiem. Roberts to zināja, tāpēc bija apņēmies sapelnīt tik daudz, lai, bildinot skaisto meiteni, viņa izlemtu palikt ciemā pie jūras. Drīz pienāca brīdis, kad Roberts bija iekrājis pietiekami, lai beidzot tiktu pats pie savas laivas un sāktu neatkarīga zvejnieka gaitas. Nu Robertam bija divas Kristīnes. Viena - uzticīga sabiedrotā, kas nepievīla ne vētrā, ne pirmā ledus laikā, otra - smalka, sievišķīga un eleganta dāma, kuras smaids spēja izkausēt pat visskarbākās sirdis. Iestājās rudens - lietavu un vētru, tāpat arī lašu un taimiņu laiks - pēdējā jūras sezona, pēc kuras Roberts bija nolēmis uzrunāt Kristīni. Jaunā dāma gan visai regulāri bija pasākusi braukt uz Rīgu, mācību nolūkos. Kristīne nebija solījusies Robertam, bet nebija arī teikusi nē, tādēļ brašais zvejnieks joprojām bija apņēmības pilns veidot ģimeni ar savu bērnības dienu izredzēto. Mācību nolūki kļuva arvien ilgāki, Kristīnes prombūtne aizvien pamanāmāka, līdz kādu dienu Mazirbē kopā ar Kristīni no Rīgas ieradās kāds jauns kungs, un nu vairs ne mācību, bet precību nolūkos uzrunāja meitenes vecākus. Nav zināms, ko māte un tēvs īsti atbildēja, taču par negaidīto ierašanos runāja viss ciems. Ļaudis aiz muguras dzēlīgi apsmēja Robertu par aklo uzticēšanos un smago darbu, kas bija ieguldīts meitenes dēļ. Runas sasniedza arī Roberta ausis. Spēcīgais un staltais vīrietis bija dusmu pilns. Viņš lādēja sevi, lādēja Kristīni un sapņus, kam bija ticējis. Milzīgās dusmas nedaudz palīdzēja atšķaidīt tikai brandavīns, kas lielos daudzumos gluži kā no Tora pārpilnības raga lija Roberta miesās. Viņi aizbrauca reizē - Kristīne ar jauno kungu un Roberts. Pirmajiem galamērķis bija Rīga, otrajam - vētras skaldīts horizonts. Roberta laivu vējš izskaloja pēc trim dienām. Vienīgās lietas, kuras ciema zvejnieki atrada laivas kabīnē, bija pāris tukšas brandavīna pudeles un no priežu mizas izgrebts kuģītis ar Kristīnes vārdu uz tā sāniem. Laiva tika nodota ciema kolhoza rīcībā, bet, tā kā vietējie zvejnieki atteicās to izmantot, pēc dažiem gadiem to atvilka uz mežu, kur jau savu vietu bija atradušas citas Kristīnes, Annas un Elzas...
Septiņi avoti, viens ūdenskritums
Kazu jeb Lībānu - Jaunzemju ieleja atrodas Priekuļu pagastā, netālu no Valmieras. Lai arī grava ir valsts aizsargāta teritorija, nekādu norāžu uz šo vietu nav, jo to ieskauj privātīpašumā esošas zemes. Neskatoties uz to, dabas interesenti, fotogrāfi un līdzīgi domājošie līdz avotiem izbriduši taciņu, kas kalpo kā lielisks orientieris citiem. Pati grava ir daļēji cilvēku radīta, jo 19. gadsimta otrajā pusē, pateicoties virspusē izskalotajam, biezajam avotkaļķa slānim, šeit ierīkota minētā ieža ieguves vieta. Darbība avotkaļķa karjerā izbeigta tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Lai arī ielejas radīšanā savu roku pielicis cilvēks, avotu tecējums ir veidojies dabiski. Visu septiņu avotu ūdenskritumu kaskāde kopā veido iespaidīgu, vienu no Latvijā augstākajiem ūdenskritumiem.
Kazu gravas apkārtnē atrodamas arī vairākas alas, tajā skaitā lielākās dolomīta alas Latvijā, sauktas par Sikspārņu alām. Ņemot vērā, ka lidojošie, pelēm līdzīgie radījumi devušies ziemas miegā un tramdīt tos nebūtu ieteicams, iesakām apskatīt tepat ielejas ziemeļrietumu galā novērojamo saldūdens šūnakmens atsegumu.
