Stiklu purvs - klusuma anatomija

Reizēm pasaulē visbiedējošākā parādība ir klusums. Starp mirušiem kokiem, bezvēsts pazudušu dvēseļu balsīm un laika zoba saēstiem vaboļu hitīna korpusiem ir tikai klusums. Miris klusums. Un Tu tajā.
 

Stiklu purvs jeb purvu grupa izvietota Ziemeļkurzemē, Kursas zemienes Ugāles līdzenumā. Agrāk šajā teritorijā rāmi un ne tik rāmi viļņojies Baltijas ledus ezers, taču, mainoties klimatiskajiem apstākļiem, apvidus pamazām pārpurvojies, laika gaitā izveidojot vidējam latvietim mazpazīstamos Vasenieku purvu, Vanagu purvu, Pumpuru purvu, Zvaguļpurvu, Bērzpurvu un Lūžniekpurvu. Oficiāli atzītā versija vēsta, ka Stiklu purvi savu nosaukumu ieguvuši no Stikliem – ciema Ventspils novada Puzes pagastā, taču reti kurš ir dzirdējis purvu nosaukuma otru stāstu.

Stāsts par ellišķīgo fabrikas brigadieri

Kāda teika, kuras nav, vēsta, ka 19. gadsimta celtajā Annahites (ciema agrākais nosaukums) stikla fabrikā reiz strādājusi kāda barga brigadiere, kura nav devusi ne atelpas fabrikas darbiniekiem, dzenājot tos līdz spēku izsīkumam. Nabaga stikla pūtēji pat mēļojuši, ka brigadierē mājojis pats velns. Nevarēdami vairs izturēt velnišķīgās sievietes izdarības, darbinieki nolēmuši viņu pārmācīt, ieslēdzot karstajā krāsns telpā. Domāts, darīts – kamēr brigadiere gājusi apskatīt krāsnī ievietoto stikla porciju, vīri aizbultējuši durvis, pirms tam vēl piemetot krāsnī prāvu daudzumu ogļu. Pieaugošās svelmes iespaidā sieviete sākusi kliegt, bet darbinieki aiz durvīm tik smējušies. Kliedzieni kļuvuši aizvien skaļāki, tie mijušies ar draudiem un lāstiem, bet aiz durvīm stāvošos tas tikai uzjautrinājis. Pēkšņi atskanējis metālisks blīkšķis, stikla pūtēji sabijušies, un, vienojoties, ka mācība nu jau būs gūta, durvis atbultējuši. Tikko kā tas izdarīts, no stikla dedzinātavas agonijā, stikla lausku sašķaidītu seju izmetusies brigadiere. Izrādās lielā karstuma dēļ bija sprāgusi krāsns ar visu tajā esošo stikla porciju. Tenterējot un bļaujot, sieviete, klupdama krizdama, aiznesusies uz purvu pusi. Attopoties no izbīļa, fabrikas strādnieki gan metušies sievietei pakaļ cerībā to izglābt, taču nekur vairs nav atraduši. Bijusi tikai asinīm klāta purva taka, kas atdūrusies pie kāda milzīga akača. Kopš tā laika purvā mēdzot atgadīties dīvaini notikumi – klīst nostāsti par sievieti asiņainu seju, kas raujot purvā tos, kas skaļi uzvedoties un dzerot no stikla traukiem. Iespējams, tāpēc Stiklu purvs mīl klusumu, kas mēdz pārsteigt, vilināt un uzdzīt tirpas vienlaikus.

Stiklu jeb Vasenieku purvā ierīkota aptuveni 4 kilometrus gara dēļu laipa, kuras galā gājienu iespējams turpināt gar grāvja malu, tādejādi veicot apļveida maršrutu. Purva liegums iekļauts Natura 2000 Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā. 

Žēlabainais vijolnieks un tanks. Skrunda 1

Sapņu pārdevējs

No kāda laika posma sākas vēsture? Šo jautājumu, iespējams, sev uzdod daudzi. Bet, iespējams, arī neuzdod. Kā teiktu gudri vīri  - vēsture, vecīt, ir viss tas, kas bijis pirms Tevis, vai arī tas, ko Tu esi jau aizmirsis. Skrundu mēs aizmirsuši nebijām, un arī atcerējušies nē. Skrundā mēs esam pirmo reizi, precīzāk - Skrundā 1, jeb Skrundas armijas pilsētiņā. 

Mērojot ceļu no tālās un eksotiskās Ventspils pilsētas (tur, kur slauc naftu un govis), uzmanīgi, šķērsojot bedres un asfalta paliekas, pieripojam pie Skrundas armijas pilsētiņas vārtiem. Lai arī teritorija izskatās pamesta, vārtu kontrolpostenis izskatās samērā apdzīvots. Pēc brīža izrādās, ka komercija iezagusies arī postpadomju palieku midzenī. No posteņa iznāk puisietis, paskaidro, ka, apskates objektu (ne)apsaimnieko pilsēta un ekskursija izmaksā veselus divus euro. Samierinājušies ar situāciju, samaksājam, saņemam lapiņu ar teritorijas plānojumu un dodamies iekšā. Iekšā nezināmajā.

Laternu stundā dzīvo un mirst

Sperot pirmos soļus viņpus dzeloņdrāšu žoga, saprotam, ka neesam vieni. Starp vientuļajām ēkām ik pa laikam atskan soļi, izmisušas balsis un vaidu saucieni. Varbūt tie ir pienācīgi neapglabāto karavīru fantomi? Miera neatradušās mocekļu dvēseles samērā viegli atšķiram no vēl dzīvajām. Izrādās armijas pilsētiņu sabraukuši apskatīt arī citi tādi paši kā mēs, pārsvarā ar lietuviešu numuriem un valodu. Izpētījuši lapiņā atzīmētās ēkas, nolemjam fokusēties uz objektiem, kas pildījuši kādu citu, ne dzīvojamo funkciju. Pirmā apskates vieta, līdz kurai nonākam, daļēji atbilst šim kritērijam. Bet tikai daļēji. Tas ir iekšējais cietums ar karceri. Paradokss. Stingri apsargāta, slēgta teritorija ar tikpat stingri apsargātu, slēgtu cietumu. Vai šeit dzīvojošie jau tāpat nejutās kā cietumā? Bet dubults laikam neplīst nekad. Izstaigājuši piķa melnās vieninieku kameras (tajās laikam sēdējuši īpaši nepaklausīgie, bet varbūt tieši paklausīgie, tikai kādai citai varai, ideoloģijai, režīmam), nonākam līdz standarta kopējām kamerām. Mūs pārsteidz šo telpu aprīkojums. Kas gan tajās nebija atradies - izlietnes, plaukti, gultas un dušas. Tieši tā, nebija atradies. Nekad. Vienīgi neliels caurums betonā telpas vienā no stūriem. Tualete. Nav slikti. Viena no izejām izved uz nelielu, iežogotu pastaigu laukumu, virs kura piekārts milzīgs, dzeloņdrāšu pinumos ieskauts prožektors. Nez, vai šeit nosodītie slimojuši arī ar zvaigžņu drudzi?
  

Kailie ķermeņi un VIŅA 

Guvuši ieskatu cietuma iemītnieku ikdienā, izpētām citu objektu novietojumu teritorijā. Mūs ieinteresē kāda administratīva rakstura ēka, kas, iespējams, bijusi virsnieku mītne. Telpās maz kas palicis, precīzāk sakot, nav palicis gandrīz nekas, tādēļ grūti spriest par ēkas funkciju un pielietojumu. Caurstaigājot kabinetus, nonākam kādā zālē, kur mūsu interesi piesaista milzīga izmēra skapji ar ieroču novietošanai paredzētām ailēm. Protams, ieroču vairs nav, vien palikušas piekabinātas zīmītes ar karavīru vārdiem, kas ļauj spriest, ka ieroči šeit glabāti pēc stingras un atrunātas kārtības. Diez, kas notiktu, ja tajā laikā kāds no pilsētiņas iedzīvotājiem vai viesiem uzdrošinātos vārdu zīmītes joka pēc samainīt vietām? Vai tā būtu zibenīga biļete uz piķa melno pārdomu kameru? Droši vien. Skapji atrodas piestumti pie sienas, tāpēc izmēģinām laimi spraugās atrast kādu suvenīru lodes vai līdzīga priekšmeta izskatā. Diemžēl viss izslaucīts. Tā kā pašu skapi līdzi paņemt nejaudājam, dodamies apskatīt citas telpas. Tur, kur vīrieši, tur sviedri, bet, kur sviedri, tur arī dušas. Atrodam izdemolētu dušas (vismaz tā mums šķiet) telpu, kas klāta ar putekļu, netīrumu un stikla lausku kārtu. It kā jau nekas īpašs - sasistas flīzes, izplēstas trubas, Aspazija, nolobījušās krāsas paliekas... Pag, KO PIE VELNA PADOMJU MILITĀRAJĀ OBJEKTĀ DARA ASPAZIJA? Varbūt šeit mitinājies kāds kareivis, kurš, veldzējoties dzestrajā dušas ūdenī, klusībā veldzējies arī latviešu dzejnieku radītāja mentālajā pārdzīvojumā? Bet varbūt Aspazijas portrets bijis pavisam nejauša sieviešu kārtas ģīmetnes izvēle, ko kāds brašulis glabājis sev aiz mundiera un vēlās vakara stundās pielūdzis vien sev zināmā veidā? Beiguši iedziļināties šajā jautājumā, ēku pametam. 

Iekabina amerikāņiem ar tvaika nosūcējiem

Turpinot teritorijas izpēti, ielūkojamies vēl kādā celtnē, kas, pēc visa spriežot, varētu būt bijusi ēdnīca. Siltas pusdienas gan šeit vairs ieturēt nevar, toties milzīgajā ēdamtelpā atrodam dažādas plakāta tipa instrukcijas gan par pareizu un veselīgu uzturu, gan ēdiena pagatavošanu. Pārsteidz arī lietu izmēri - telpas vidū no griestiem gluži kā paranormālas lustras nogāzti divi tvaika nosūcēji. Teju vai brīnums, ka iespaidīgās metāla konstrukcijas vēl nav nodotas metāllūžņos. Ja tik lielas iekārtas bija nepieciešamas, lai nosūktu garaiņus, cik gan lieli bija katli un pannas, kas tos radīja? Varbūt arī paši ēdāji šeit bija lielā slepenībā klonēta mutantu - milžu armija, kas rija uz nebēdu? Bet varbūt padomju tvaika nosūcēju izmēri ir mūžsenās sacensības ar Ameriku rezultāts, kur šoreiz gūta uzvara? Liecības par šo apgalvojumu izlemjam pameklēt slimnīcas ēkā, kas atrodas dažu minūšu gājiena attālumā. 

Pašnāvnieku brokastis

Numuriņu sistēma šeit neeksistē, arī pacientu rindas sen kā noplukušas. Slimnīca īsti ar neko neatšķiras no pārējiem objektiem. Ja cerējām ieraudzīt palātu aprīkojumu, operāciju galdus un zobārstniecības urbjus, tad atrodam tikai sienas. Varbūt visas medicīniskās manipulācijas gluži kā tādā Frankenšteina filmā tika veiktas kaut kur dziļi pagrabā vai bēniņos, kas nošķirti no apkārtējo skatieniem, bet telpās, kur iespīd saule, pacienti tikai gulēja? Kas to lai zina.  Staigājam no stāva uz stāvu, līdz atrodam istabu ar aprakstītām sienām. Zem pašnāvnieciskiem virsrakstiem izskaidrots, kā vislabāk pagatavot zaļi ceptus kartupeļus un līdzīgas lietas. Laikam jau nāvē ar tukšu vēderu doties nav prātīgi. Domājams, ka šie psihopāta dienasgrāmatas ieraksti tapuši laikā, kad pilsētiņa jau bijusi pamesta. Apskatījuši vēl pāris mazāk interesantu objektu, Skrundu 1 izlemjam pamest arī mēs.

Optimālais objekta apskates ilgums: 5 h

Vilkaču taku hronikas

Mežsargs zibenīgi norāva no pleca karabīni, izņēma no kabatas veco patronu ar sudraba lodi un ielaida to stobrā šaušanai. Gribēja drošības labad vēl ko pajautāt (varbūt kāds pārģērbies un baida cilvēkus), bet mēle bijusi kā paralizēta un rīkle pie vislabākās gribas neesot izdvesusi ne vismazāko skaņu. Patronu ar sudraba lodi viņš nēsāja vienmēr līdzi, bet drīzāk gan kā talismanu -, jo viņa tēvs (arī mežsargs) darījis tāpat, nodrošinoties pret maz iespējamo varbūtību kādreiz sastapt vilkaci... 

Augstāk rakstītās rindiņas ir citāds no teologa Ralfa Kokina grāmatas "Kurzemes vilkaču nostāsti", grāmatas, kur atspoguļotas gan paša autora bērnības atmiņas un iespaidi, gan tā laika līdzcilvēku stāsti. Vai tie ir patiesi un īsti? Atbildi uz šo jautājumu centāmies noskaidrot arī mēs.

Tukums 1, gājēji 7

Rīts ir drēgns un lietains, par ko liecina ne tikai slapjais trotuārs un vēja locītās koku galotnes, bet arī lietus lāšu stafete vilciena logā. Daloties gājienu, pārgājienu un pārbraucienu pieredzē, laiks paiet nemanot un Tukumā 1 piestājam precīzi 9.00. Uz perona gaida arī pārējie divi ekspedīcijas dalībnieki - intelektuāli rūdītas tukumnieces ar izteiktu novada patriotismu. Lai arī būts, piedzīvots un redzēts šajā pusē ir daudz, dāmas atzīst, ka apkārtnes meži joprojām glabā daudz noslēpumu un mistisku vietu, kur intuīcija tā vien liek tām iet ar lielu līkumu. Dažu formālu ievadvārdu pavadījumā apvelkam lietusmēteļus, nostiprinām mugursomu jostas, un pārgājienu varam sākt. Tukums 1, mēs septiņi, bet tumšajos un drūmajos Raudas mežos vēl drūmāki un noslēpumaināki tēli no Kokina grāmatas - skaits nezināms. 

Nelāgais Melnezers

Gājiena pirmie kilometri paiet pa asfaltētu ceļu, kas cauri Tukuma nomalei stiepjas līdz pat Melnezeram - iecienītai vietējo iedzīvotāju atpūtas vietai. Ezera pludmale ir labiekārtota - ierīkota peldētava, volejbola laukums un šūpoles, vasarās šeit dežūrē pat glābēji, kas uzmana neapdomīgus un pārgalvīgus peldētājus. Un ne velti, ceļvedī teikts, ka ezers ir dziļš, ar vairākiem dibeniem, grunts tumša, tāpēc arī pats ezers izskatoties tumšs. Daudzo pazemes avotu dēļ, kas ieplūst arī ezerā, tā ūdens ir ļoti dzestrs. Ar Melnezera vārdu saistīti vairāki seni un dīvaini notikumi. Senatnē ezera tuvumā bijusi svētvieta ar upurakmeni, kur veikti dažādi rituāli. Tumšais ezera ūdens, strautu izskalotās koku saknes un purvainā apkārtne rada savādu un biedējošu auru. Nostāstos teikts, ka agrākos laikos šeit baidījušies piestāt zirgi, jo jutuši ko nelāgu. Ir arī ziņots par cilvēku pazušanām. Izpētot ezera apkārtni, atrodam pīles un kādu skrējēju, kas, notupies pie strauta, lej traukos ūdeni. Vīrietis ir pie labākās veselības un saprašanas, no kā izsecinām, ka ezers šodien ir labvēlīgs. Labvēlīgi esam arī mēs, tāpēc padodam labudienu un turpinām ceļu. 

Velotrases vadātājs 

Taka no Melnezera nemanot nonāk līdz biezākai meža audzei, kur visā tās platībā vietējie velo entuziasti izbūvējuši sarežģītu un vietām pat pārdrošu velo trasi. No māla lēveriem saplīvētie tramplīni, pagriezieni un līkumi sniedz nešaubīgu priekšstatu par šo celtnieku apņēmību un lielajām darbaspējām. Vietām trase šiet gana svaiga, rakta un veidota pavisam nesen, taču atsevišķos posmos māla un koku zaru konstrukcijas savu laiku ir nokalpojušas un prasās pēc atjaunošanas. Arī mēs savu gājienu turpinām pa vienu no trases posmiem. Lai arī šajā dabas biotopā skaidri manāma cilvēka iejaukšanās, mežs tik un tā rada vientulības, atstumtības un nelāgu domu sajūtu. Pēc dažu desmitu minūšu soļošanas attopamies pie nelielas, krūmājiem apaugušas kraujas. Te beidzas arī trase. Tā kā došanās pa bezceļu, laužoties starp salijušo krūmu zariem un pāraugušu zāli, nešķiet vilinošakā no domām, pēc nelielas apspriešanās izlemjam meklēt citu nogriešanās ceļu, ko pēc brīža arī atrodam. Vēl pēc brīža nonākam tumša priežu sila malā. Trase ir šķērsota.  

Ātrs solis - lēna nāve

Tālāko ceļa posmu, kas ved pa kādas samērā stāvas nogāzes malu, turpinām izretojušies rūpīgā rindiņā. Lietus nav mitējies, tāpēc skuju, sūnu un māla segums rada papildus bīstamību paslīdēt un nokrist. Noripot pa stāvo nogāzi, uzduroties uz neskaitāmiem kritušo koku asajiem zariem, iestigt purvā, un lauztu locekļu un sāpju agonijā gaidīt lēnu un mokoši nāvi - nē, šādu iznākumu neviens no mums nevēlas, tādēļ mērojam taku ar īpašu piesardzību. Uzmanību gan vienā brīdī novērš egles zarā iekārts nakts atstarotājs. Ceļa posms ir iezīmēts. Nogāze drīz beidzas, apkārtne kļūst purvaina un īpaši drūma. Drūmums iezogas arī mūsu prātos. Pēc mirkļa saprotam iemeslu - negaidīti esam nonākuši pie Draņķozola. 

Nolādēto dvēseļu liesmas

No Kokina grāmatas: Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīsreiz vairāk spoku stāstu. Bet visvairāk tiek pieminēts vadātājs - neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu.

Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols, pie kura kārtas un dedzinātas raganas un velna kalpi. Nav skaidrs, kāpēc ticis izvēlēts tieši šis ozols, kas atrodas tik tālu no apdzīvotām vietām, dziļi mežā, purvu vidū. Varbūt ir bijusi kāda cita zināšana par šo vietu? Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie apkārtnes zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas vairākas mīklainas pašnāvības un cilvēku bezvēsts nozušanas.

2015. gada nogalē nezināmi ļaudari ozolu nodedzinājuši, pāri palicis vien sagāztais koka stumbrs un izdegusī koka pamatne. Varbūt šādā veidā kāds centies atriebt Draņķozola gadsimtu gaitā pazudinātās dvēseles, kas, iespējams, bijušas ieslodzītas kokā? Pēc uguns nelaimes pie ozola uzstādīta plāksnīte.

Vilkaču apdullinātie

Pie ozola ieturam ilgi gaidīto atpūtas pauzi. Cits tiek pie savas šīs dienas pirmās sviestmaizes, cits darbīgi šiverējas ap apdegušo koka stumbru, fotografējot leģendārās vēstures liecības. Lai uzturētu gājiena idejisko jēgo, kopīgi izlasām Draņķozola stāstu no Kokina grāmatas. To gan pilnvērtīgi traucē izdarīt vējš un lietus, kas ietiepīgi turpina līt. Nospriežot, ka ilgāk stāvēt uz vietas būtu bezjēdzīgi, uzsākam ceļu uz netālu esošo Āža kalnu. Atsākot gājienu, pamanu, ka viena no brašajām tukumniecēm nedaudz atpaliek, tāpēc pagaidu un pievienojos viņai. Uzsākot vārdu apmaiņu, viņa pastāsta par sajūtām, ko piedzīvojusi pie kritušā ozola. Izrādās sievietei kādu laiku atpakaļ pēc zināma atgadījuma parādījušās spējas ar aukliņā iekārta gredzena palīdzību noteikt dažādu vietu un priekšmetu enerģētiku. Tukumniece to mēģinājusi izdarīt arī pie Draņķozola, kur aukliņā iestieptais gredzens burtiski trakojis, vēstot par ļoti negatīvu auru, kāda nekur citur līdz šim nav novērota. Iespējams, tā arī ir atbilde, kadēļ pie minētā koka regulāri notiek dažādi mīklaini notikumi un cilvēku pašnāvības. Koks un tā apkārtne apēd mentāli vājākos. Vēl sieviete pastāstīja, ka ozola tuvumā sajutusies ļoti nelāgi un vēlējusies pēc iespējas ātrāk doties prom (tieši viņa bija iniciators, ka būtu jādodas tālāk), pārņēmusi neizskaidrojama baiļu sajūta, un mutē parādījusies tāda kā dzelzs garša. Vēlāk, pārlasot Kokina grāmatu stāstus, minēts, ka cilvēki, kuri Draņķozola tuvumā satikuši vilkaci, pirms tam sajutuši dīvainu rūsas garšu mutē. 

Trepes uz debesīm... vai elli

Āža kalna virsotne paver lielisku un neatkārtojamu skatu. Skaidros laika apstākļos iespējams saredzēt pat vairāku kilometru attālumā esošo Durbes pili. Šodien gan esošā dūmaka un lietus to izdarīt liedz, taču drēgnais laiks nav šķērlis geokečeru slēpņa atrašanai pie kādas kalna virsotnē augošas priedes (bet varbūt tas bija bērzs, apse, papele, dūmakā grūti atšķirt). Tupinot ceļu pa  pauguraino, āža mugurai līdzīgo kalna virsotni, nonākam kādā interesantā, milzīgu liepu ieskautā klajumā. Ņemot vērā, ka koki izvietoti, ievērojot rūpīgu distanci un apļveida plānojumu, tos, visticamāk, senatnē stādījusi cilvēka roka. Ievēroju, ka pie vienas no lielajām liepām piestutētas vecas, iespējams, tepat mežā taisītas trepes, bet virs trepēm koka zarā iesieta cilpa. Lielisks pašnāvnieku komplekts. Vai tiešām šajos mežos nav neviena vieta, kur nebūtu jūtama nāves garša? Tā kā laiks ir noskaidrojies un starp pelēkajiem mākoņiem pavīd pirmie saules stari, izlemjam nedaudz uzkavēties un publiski izlasīt vēl vienu stāstu no Kokina grāmatas. Lai arī vietas izkārtojums, ugunskura paliekas un savdabīgā atribūtika kokā varētu liecināt par noslēpumainām rituālām izpausmēm, kas tiek aizvadītas nakts aizsegā, dīvainā kārtā vieta pati par sevi bailes neuzdzen, gluži otrādi - nomierina. Bailes šoreiz nav skārušas arī apdāvināto tukumnieci, kuras sejas vaibstos manāma nosvērtība un miers. Kad tēja ir izdzerta un taisāmies doties tālāk, viņa pienāk un pieklusinātā balsī apstiprina - enerģētika, atšķirībā no Draņķozola apkārtnes, šeit ir labvēlīga. 

Plānprātīgo pansionāts

Ieturam uzsākto kursu un pēc brīža šķersojam kādu vietējas nozīmes ceļu. Vēl pēc desmit minūtēm nonākam pie neliela, bet jau pārpurvojušos ezera. Taka šeit beidzas. Tālumā redzamas mājas un dzirdamas suņu rejas, kas nozīmē, ka priekšā ir privātīpašums. Lieki neriskējot un nepārbaudot suņu ķēžu izturību, izlemjam apiet ezeru un tālāko maršrutu turpināt pa nule kā šķērsotu graņķerovku. Apdzīvota vieta Rauda - mūs informē ceļazīme. Ja nezinātājam šīs vietas nosaukums varētu asociēties ar mazu, nevainīgu zivtiņu spilgti sarkanām acīm, kas priecē makšķerniekus brīžos, kad lielās un nopietnās zivis neķeras, tad zinātāji par šo vietu skaļi nerunā. Un nerunā tāpēc, jo Rauda ir pazīstama ar savu veco ļaužu pansionātu, kur pārsvarā uzturas slimnieki ar demenci - plānprātību. Viena no mūsu Tukuma sabiedrotajām zina pastāstīt, ka slimie cilvēki mēdzot doties arī ārpus pansionāta robežām, turklāt bez pavadoņa. Tā neko, pie sevis prātoju, lai gan no otras puses - kāpēc gan ne, tas lieliski piestāv visas šīs apkārtnes raksturam. 

Pārdomu perons - galapunkts

Pēdējie desmit kilometri paiet pārsvarā klusējot, pārcilājot iespaidus un baudot pēcpusdienas saules piesildīto mežu. Gājiena dalībnieku solis joprojām ir brašs, taču ķermeņa valoda nepārprotami sāk liecināt par vēlmi pēc laiskas atgulšanās ērtā mājas dīvānā. Varbūt tiešām Raudas meži slēpj sevī kādas pirmatnējas, sen aizmirstas zināšanas par pasaules kārtību, dabas likumiem un to milzu nozīmi, bet negatīvā enerģētika ir kā brīdinājums paklausīgajiem, bet sods pārkāpējiem? Līdzīgās pārdomās savā grāmatā dalījies arī Kokins. Apziņas ainu būvēšanas režīms pārtrūkst līdz ar Tukuma pilsētas infrastruktūru. Dzīve pilsētā rit savu ritmu, un viss apkārtējais tepat pāris kilometru attālumā šķiet kā pilnīgi nodalīts, tāls un fantastisks. Klāt atvadu laiks - kāds paliks tepat, bet kāds mēros ceļu atpakaļ uz Rīgu. Tas pats dzelzceļa perons, tā pati biļešu pārdeveja, tie paši braucēji. Tukums rullē - vēsta kāds ar krāsas baloniņu uzpūsts uzraksts uz perona betona malas. Pilnīgi piekrītu. 

Kopējais maršruta garums: 20 km

Līgatnes tumšo ūdeņu mistērija. Pārcēlāja stāsts

Līgatne ir neliela, ainaviska pilsēta Vidzemē, Gaujas kreisajā krastā, kas visiem pārsvarā asociējas ar smilšu alu pagrabiem un papīrfabriku. Lai arī šķietami Idilliska un rāma, šī vieta jau izsenis glabā kādu baisu nostāstu, ko paaudzēs viens otram nodevuši vietējie iedzīvotāji... 

Leģenda par pārcēlāju

Stāsts ir par kādu jaunu un spēcīgu puisi, pārcēlāju, kurš palu laikā pa Līgatnes upi vadājis dažādas preces un reizumis arī cilvēkus. Puisim bijusi ģimene, skaista sieva un divi mazi bērni - puisītis un meitenīte, kurus viņš ļoti mīlējis un gādājis par tiem. Dienās, kad pārcēlājs strādājis, ģimene mēgusi uzturēties un sagaidīt vīru pie tagadējās Anfabrikas klints uzpludinājuma. Bērni spēlējušies, dziedājuši, bet sieva darinājusi rokdarbus. Reiz kādā dienā, kad pārcēlājs atkal bija devies izbraukumā, gar upi nākuši vācu tirgotāji, kas pamanījuši pie klints sēdošo jauno sievieti. Garām ejot, viens no tirgotājiem pēkšņi sagrābis laivinieka sievu un, ļaunu nodomu vadīts, vilcis viņu uz tuvējo klints alu. Sievietes saucienus sadzirdējuši abi netālu esošie bērni, kuri tūlīt skrējuši mātei palīgā. Tirgotāji apjukuši un, baidīdamies no nevēlamas apkārtējo uzmanības, bērnus noķēruši, visiem pietinuši akmeņus un iemetuši uzpludinājumā. Vakarā pie klints atairējies pārcēlājs, kurš ilgi saucis un meklējis ģimeni, līdz uzpludinājumā pamanījis peldam mazās meitiņas kurpīti. Laivinieks tūdaļ meties tumšajos upes ūdenos, un, kā vēsta nostāsti, tā arī nav izniris. Šis stāsts, iespējams, sen jau būtu aizmirsts, ja vien klints apkārtnē laiku pa laikam nenotiktu savādas lietas. Kā stāsta iedzīvotāji, nereti rāmās un mierīgās naktīs, ejot garām klintij, var dzirdēt mazas meitenītes dziedāšanu. Veci cilvēki arī runājot, ka ikvienu sirdī ļaunu cilvēku, kurš izlems peldēties uzpludinājumā, ieraus dzelmē negants pārcēlājs, kura dvēsele joprojām nav radusi mieru un alkst pēc atriebības. 

Anfabrikas pagrabu izcelsme

Mūsdienās Anfabrikas klintis ir vienas no Līgatnes populārākajiem tūrisma objektiem. Tajās izcirstie pagrabi savulaik pildījuši praktisku funkciju, nodrošinot ideālus apstākļus dažādu pārtikas produktu glabāšanai. Pirmie pagrabi šeit izcirsti pirms vairāk kā 200 gadiem laikā, kad Līgatnē celtas dzirnavas papīra ražošanai. Attīstoties papīra ŗažošanai, palielinājās arī iedzīvotāju skaits, kas laika gaitā rezultējās ar jaunu pagrabu izciršanu. Kopumā Anfabrikas klintī atrodami 13 pagrabu izcirtumi. Pēc otrā pasaules kara, pārvietojot fabrikas strādnieku dzīvokļus, samniekošana Anfabrikas pagrabos pamazām apsīka. Pašlaik tie jau vairākus gadu desmitus netiek izmantoti. Klintis ir valsts nozīmes ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis. 

Dievu drupinātā zeme. Tatri. 1. daļa

Zakopanes busu rēbuss 

Ceļš no Krakovas līdz mūsu apmešanās vietai paiet diezgan ātri, lai arī autobusā nākas nosēdēt vairākas stundas. Laika izjūtu kliedē nepārtraukti mainīgā ainava, kur pļavas un līdzenumus pakāpeniski nomaina pauguri un kaut kas līdzīgs kalniem, kuru tālumā esošās kontūras sazīmējam un vizuāli atdalām uz dūmakaino mākoņu fona. Zakopanē, pilsētā, kas atrodas Polijas galējos dienvidos un tiek uzskatīta par vienu no valsts galvenajiem tūristu galamērķiem, iebraucam pievakarē. Pēc 40 minūtēm, ko pavadām, izzinot iekšpilsētas sabiedriskā transporta kursēšanas paradumus, nokļūstam turpmāko astoņu dienu bāzes vietā - skaistā kalnu namiņā ar vēl skaistāku skatu caur logu. 

Ja vakars paiet kā miglā tīts (gan miglas, gan veiksmīgi atrasta vietējā krodziņa dēļ), rīts iesākas ar skaidru apziņu un cerīgs. Ātri ieturam nama saimnieces pagatavotās brokastis (10/10 balles) un apskatām sarakstu ar mūsu iepriekš izvēlētajiem maršrutiem. Kā pirmais mūsu ceļvedī atzīmēts gleznaino kalnu ezeru apmeklējums - Morskie Oko.

Maldina ar Rumbulu

Lai arī ir samērā vēss otrdienas rīts, dzeltenais autobuss, kas ved uz takas sākumu, ir pārpildīts (laikā, ko pavadījām Tatros, izmantojām tikai pilsētas sabiedrisko transportu). Pēc pārdesmit minūtēm izkāpjam liela stāvlaukuma malā. Ja pirmajā brīdī šķiet, ka autobusa šoferis, kalnu vijolīšu vai kādu citu augu aromāta apreibināts, atvedis mūs uz vietējas nozīmes Rumbulas autoplaci, tad pēc laika saprotam, ka adrese tomēr īstā. Milzīgais automašīnu un cilvēku skaits šeit ir pašsaprotams (pat vēsā otrdienā), jo apskates objekts ir viens no populārākajiem visā apgabalā. Samērā ātri izstāvam rindu, samaksājam dažus zlotus kā ieejas maksu nacionālajā parkā, un mūsu pirmās dienas gājiens var sākties. 

Rihards Lepers? Nē, zirgs - kleperis

Taka jau tās sākumā visiem objekta aplūkot gribētājiem piedāvā divas iespējas - iet/kāpt pašiem, vai izvēlēties kādu no vietējo zirga pajūgu dzinēju pakalpojumiem. Tā kā jūtamies mundrāki par manāmi sagurušajiem kleperiem, kas nosvīduši un smagi elsodami aiz sevis velk vēl smagākus ratus ar aptuveni 25 tūristiem, izlemjam ceļu mērot saviem spēkiem. Līdz vietai, kur sākas pirmais ezers, jānoiet kādi seši kilometri. Ceļš ir asfaltēts ar nelielu, bet vienmērīgi ieturētu slīpumu. Ņemot vērā lielo kājāmgājēju un zirgu pajūgu skaitu, kas kopā veido kustīgu pūli, izlemjam kāpināt tempu, lai pie ezera  nokļūtu pirms tūkstošu armādas. Kā Mikas Hakineni veikli manevrējam un uzsākam konkurentu apdzīšanu. Pirmais, otrais, desmitais, piecdesmit ceturtais... ar katru apsteigto tūristu mūsu azarts un vielaikus arī temps aug, līdz vienā brīdī pietuvojamies klepera pajūgam, kuru esam panākuši. Diez kādas domas galvās šaudījās kučierim un viņa vedamajiem, kuri katrs šķīrušies no precīzi 30 zlotiem (~8 euro), lai tiktu galamērķī bez piepūles un ātrāk. Pēc pāris minūtēm zirgs jau rij mūsu putekļus, tāpat, kā visi pārējie tūristi, kurus apdzenam ar mūsu kāju turbīnu jaudu. 

Miljons foreļu varā

Pēc nepilnas stundas nonākam pie leģendām apvītā ezera, ko ieskāvušas kūstošu ziemas sniegu izraibinātas klinšu grēdas. Nu labi, nevienu leģendu par šo ezeru nezinām un neesam dzirdējuši, bet tas nepavisam nenozīmē, ka tādu nav. Vērojot ainavu, sajūtamies kā niecīgi putekļi salīdzinājumā ar visu megalītisko, ko redzam apkārt. Ezera kristāldzidrais un zilganais ūdens rada vieglu klints struktūras atblāzmu, ko ik pa brīdim samaitā nelieli plunkšķi ūdenī. Tie neviļus piesaita mūsu uzmanību. Tās ir zivis, tikai jautājums, kādas? Uzmanīgi un klusi, pietuvojoties ezera krastam, izdodas saskatīt zivs pumpaino sānu. Tā nepavisam nav alerģisku slimību apsēsta reņģe. Tā ir forele. Daudz foreļu. Miljons foreļu!

Esmu jau sastellējis divdaļīgo spininga kātu, uzlicis savu uzticamāko Mepps sērijas 2. numura rotiņu un noskatījis labāko vietu manam vēsturiskajam iemetienam šajā lašu dzimtas Afrodīšu paradīzē. Tūlīt, tūlīt mans tērauda māneklis piezemēsies rāmajā ezera ūdenī, tad sekende, divas un sekos spēcīgās zivs rāviens, saliekts kāts, spoles bremžu tarkšķis un gadsimta cīņa par izdzīvošanu... Dream on, baby, nav man spinings, pie velna, kas nozīmē, ka nav arī iemetiens, kur nu vēl cīņa par lašmaizēm. Nomierinu savu uzkacināto prātu un vienojamies doties tālāk, izvēloties taku gar pašu ezeru. 

Mistiski pazūd peldētāji, kaulus neatrod

Ik pa brīdim taku šķērso kalnu strauti, kas gluži kā savas jomas lietpratēji rada pievienoto vērtību ezeram. Dažviet strautu statuss ir pietuvināts īstam ūdenskritumam. Esam nonākuši ezera otrā pusē, kur taka turpinās augšup. Kāpiens kļūst stāvāks, līdz ar to arī fiziski grūtāks, kas savukārt nozīmē, ka biežāk ieturam nelielas pauzes, lai atgūtu spēkus. Veicot vairākus piegājienus ar atpūšanos, sasniedzam klints platformu un otru ezeru, kas, salīdzinot ar iepriekšējo, atrodas vairākus simtus metru augstāk. Ezerus atšķir ne tikai to izvietojums, bet arī gūtais vizuālais baudījums. Ainava ir vēl grandiozāka, un šoreiz klints masīvos, kas rūpīgi sargā dzestri zilo pērli, redzami arī neizkusuši sniega un ledus sanesumi. Pamanām jaunu taku, kas ved tieši tur. Ko tur vēl domāt.

Ejot gar izmēros nedaudz mazāko ezeru, rūpīgi vēroju ūdens virsmu. Lai arī ļoti līdzīgi, šajā ezerā tomēr kaut kā iztrūkst. Ūdens plunkšķi. To nav. Izrādās, ka mums nezināmu iemeslu dēļ foreles šajā ezerā nemīt. Domājam, ka arī citas zivis nē, jo caurredzamās ūdens dzīles izskatās tukšas. Bet varbūt šim tukšumam ir iemesls? Varbūt šeit mīt kāds aizvēsturisks pleziozaura radinieks, kas norijis visas šeit mājojošās zivis, un tagad cītīgi gaida cilvēciskas izcelsmes peldētāju? Viss ir iespējams. Tā kā ideja par peldēšanos tā nemaz īsti nedzimst, turpinām iet gar ezeru, pamazām tuvojoties iepriekš redzētajam sniega sanesumam. 

Troļļu sabiedrotais - pērkons

Taka ved augšup klints grēdā, un domājams turpinās vēl tālu. Esam tikuši līdz sniegam, kur arī vēlējāmies nokļūt. Nu jau arī otrs ezers atrodas kādus piecdesmit metrus zem mums. Nobļaujos skaļu "eeee", un astoņus, tikai katru mazliet klusāku, saņemu atpakaļ. Ziemas laikā, iespējams, šādi var izraisīt arī lavīnu. Sežot uz neliela akmens, vērojot ezeru, augstās klintis un no tām nodrupušos dažāda izmēra bluķus, šķiet, ka esam nokļuvuši pasakā. Tūlīt no akmens apakšas izrāpsies trollis vai goblins, uzmetīs dusmīgu skatienu, un skries sargāt savu zelta podu. Iespējams, norvēģu komponists Edvards Grīgs savu slaveno "Kalnu karaļa aizu" sacerējis nevis dzimtenē, bet tieši Polijas Tatros. Par to vēsture klusē. Debesis gan neklusē. Izdzirdam Pērkontētiņa brīdinājumu un paklausīgi izlemjam doties atpakaļ. Drīz vien sāk arī pilināt. 

Apsmietā kučiera atriebība

Līdz pirmajam ezeram nokļūstam reizē  - mēs un lietusgāzes. Pa ceļam vēl satiekam vienus no retajiem tūristiem, kas nav poļi. Vēl interesantāk notiek tad, kad saprotam, ka tie ir latvieši. Pārmijam pāris vārdus par katra iecerēm Polijā un turpinām ceļu lejup. Lietus pieņemas spēkā, tāpēc meklējam vietu un veidu, kur patverties. Ironiski, priekšā stāv mūsu apsmietais kleperis ar tukšu pajūgu, gaidot pasažierus, kuri vēlētos doties lejā. Tā kā savus lietusmēteļus veiksmīgi esam atstājuši mūsu namiņā, pēc nelielas apspriedes vienojamies maksāt kleperim. Neesam vienīgie, kuriem nav žēl 30 zlotu no personas, un īsā laika posmā pajūgs ir pilns. Vēl 30 minūtes un zirgs mūs izlaiž takas sākumā. Lai arī esam daļu ceļa veikuši klepera spēkiem, tik un tā sarēķinām nostaigātus vismaz 15 kilometrus. Pirmajai dienai nav slikti. Vērtīgākais gan nav mērāms veiktajā attālumā, bet pasakainajos iespaidos. Gūto pieredzi pārrunājām vēl vakarā pie kausa auksta alus. Morskie Oko noteikti ir atgriešanās vērta vieta, taču īpaši neskumstam, jo priekšā ir jauna diena un jauns maršruts. 

Asinskāri suņi un nodevēja Kaupo kaps. Gājiens Sigulda - Rāmkalni

Tava rīta kafija - tava brīvdiena

Rīts iesākas nesteidzīgi, taču visai steidzīgi apziņā dzimst vēlme par brīvās dienas pavadīšanu svaigā gaisā, vēlams aktīvi. Vēlams, ejot kājām. Lai saprastu iespējamo maršrutu un virzienu, izlemjam pieturēties pie jau gadiem pārbaudītas metodes - paņemam globusu, iekaram aukliņā nopulētu kristāla gabaliņu un pie iedegtas sveces, trīs reizes sasitot plaukstas, ļaujam iegrieztajam globusam apstāties. Kristāla smaile norāda uz... Siguldu. Ticiet vai nē, bet tieši tajā brīdī paši atradomies Siguldā. Domājiet sakritība? Diez vai. Turpinot iesāktos meklējumus gūglē, atrodam aprakstus par vairākām kājnieku takām - dažām, veidojot loku tepat ap Siguldu, bet dažām stiepjoties samērā tālu aiz pilsētas robežām. Tā kā esam kājāmgājēji ar stāžu, izvēlamies garāko no takām, kas iesākas Siguldā pie Gājēju tilta, bet noslēdzas pie slēpotāju trases Rāmkalnos. 

Ņemot vērā, ka Sigulda mums ir vairāk vai mazāk zināma, un jaunu iespaidu gūšana pašā pilsētā ir maz ticama, taupot dārgo laiku, nolemjam līdz Gājēju tiltiņam doties ar auto. Pirms tam gan piestājam tuvākajā veikalā (brīva vieta reklāmai) iegādāties visu pārgājienam nepieciešamo - sērkociņus, desiņas un ūdeni. Bruņojušies ar vairākiem papildus džemperiem (ja nu ziema atgriežas ātrāk par mums), sapakojam pārtiku un dzeramo. Pārgājiens var sākties. 

Kad instinkti (ne) pieviļ - Troļļu purvs

Lai arī dilemma šādos stāstos parasti iestājas kaut kur pa vidu vai vairāk pie nobeiguma, pirmās izvēles priekšā nonākam jau uzreiz pēc Gaujas šķērsošanas - taka pa kreisi vai taisni? Līdzi esošajā kartē tik detalizēta informācija norādīta nav, tādēļ paļaujamies iekšējam instinktam, senču gudrībām, veselajam saprātam un nogriežamies pa kreisi, uz Rāmkalnu pusi. Senču gudrības gan visai ātri izrādās ierūsējušas, jo taka pēkšņi beidzas, toties sākas skaists, patiesi dziļš un putnu dziesmu ieskauts biezoknis. Varējām doties atpakaļ, taču mežs vilina, un izlemjam laisties iekšā nezināmajā. Izbriduši cauri koku saaugumam, nonākam pie pasakaini skaistas gravas un līdz šim neiepazītas floras un faunas. Zaļām, biezām sūnām pārklātas kritalas, miljons ziedu puķīšu armija, neliels akmens un pilnīgs klusums. Interesanti, vai fejas un troļļi vēl guļ? Nokāpuši lejā pa gravu, ātri saprotam, ka esam nokļuvuši purvā, kam cauri spurdz neliels strautiņš. Spurdzēja arī putni un dunduri, taču tiem nepievēršam uzmanību. Miklajā augsnē iešana paliek grūtāka, tādēļ vienojamies par ātrāku tikšanu atpakaļ uz takas, vēlams īstās. Kā par brīnumu, uzkāpuši atpakaļ paugurā, tikai no citas puses, ieraugām tieši to, ko meklējām. Mūsu taku. 

Nestaigā te naktīs, ka Kaupo nepaņem!

Brienot pa takas mulču, iešana kļūst manāmi raitāka. Nemanot nosoļotos kilometrus, atduramies pie mūsu ceļā pirmās norādes - Kubeseles ala, kilometrs ar astīti pa labi. Ja ala, tad jāiet. Taciņa, pa kuru nogriežamies, visai drīz pāraug grants ceļā. Arī mežs maina savu formu, apsūnojušo kritalu vietā mums paverot nāvē kritušo vietu - kapsētu. Tā kā laiks ir saulains un putni turpina vīterot, kapsēta baiļu sajūtu neizraisa. Ieturam maršrutu un drīz vien iznākam klajumā, paverot skatu uz pļavu un apsētu labības lauku. Kubeseles ala - norāde pa labi, Gar mežmalu pa iemītu taku nonākam līdz ainaviskai vietai ar baznīcu tālumā. Pamanām veciem, milzīgiem koku stumbeņiem apaugušu uzkalniņu un kapakmeni, kur vēstīts, ka šeit apglabāts teikām apvītais lībiešu valdnieks Kaupo. Leģenda vēsta, ka Kaupo bijis tautās godāts, līdz pieņēmis kristietību un nodevis savus dzimteni, uzsākdams karu pret paša ļaudīm. Iespējams, koki uz Kaupo kapa sastādīti, lai tie ar savām saknēm norobežotu kapavietu un neļautu ļaunajam Kaupo garam izkļūt virszemē. Visbeidzot pamanām arī alu. Tā atgādina palielu istabu ar samērā šauru ieeju. Plāksnē pie alas izlasām, ka tajā pēc nostāstiem senatnē mitinājies lībiešu labietis Runtiņš, tādēļ alu mēdz dēvēt arī par Runtiņalu. Nez, kā te būtu pavadīt nakti? Vai mūs modinātu mistiskas balsis, kas vēlētos kārtot nenokārtotus rēķinus? Apskatām apkārtni un dodamies atpakaļ, kur nogriezāmies. 

Piķis un zēvele, jeb, ja nav, ko darīt, var pastaigāt

Esam atpakaļ uz takas. Kopš brīža, kad izmetām līkumu līdz Kubeseles alai, mainījies nav gandrīz nekas, tikai ceijera novietojums laikrādī. Vienojamies, ka jāpieliek temps, lai paspētu nokļūt tur, kur jānokļūst. Kad dažus kilometrus esam nogājuši, pēkšņi, burtiski pēkšņi atgadās tas, kam nenoliedzami vajadzēja atgadīties - vēders sāk prasīt savu. Sajutuši tieksmi pēc pārtikas, nolemjam nobāzēties pirmajā daudz maz cerīgākajā piknika vietā. Tā kā taka ved gar Gauju, kaut kur noteikti vajadzētu būt kādam galdiņam vai bluķim. Tādu atrodam, tikai iesākumā nepamanām, ka šo vietu pirms mums ir atradis jau kāds cits. Irsis. Atdodam labudienu un izlemjam paēst vēlāk. Turpinot ceļu pa mulčas taku, atduramies pret mājām, vairākām, ar sētu apkārt un signalizāciju suņu reju formā. Tā kā turpat blakus ir Gauja, prātojam, ka sētu droši vien var apiet, ejot gar pašu Gaujas stāvkrastu. Kļūdāmies. Priekšā bieziem krūmiem aizaugusi krauja, kur, šķiet, ietek arī kaut kāds grāvis vai purvs. Neko darīt, jāiet apkārt pa otru pusi. Iebrienam mežā, šķērsojam izcirtumu un uzkāpjam nelielā paugurā. Te izskatās jauki un pat varētu beidzot ieturēties. Pirms ugunskura kuršanas izlemjam izpētīt līdzi paņemto karti. Un atkal jau tāds maziņš nieks, kam it kā varētu pievērst vērību, bet varētu arī nepievērst. Karte ir pazudusi, nozaudēta, pakāsta, vienvārd' sakot - kartes nav. Dusmīgi un aizmirsuši par ēdienu, turpinām iet. Drīz vien iznākam uz citas takas, kas pēc brīža pārtop grantētā ceļā. "Te ir mana dzimtene, smilšains krasts", skan galvā meldiņš, kas pārtrūkst brīžos, kad berzējam no acīm vēja sapūstās smiltis. Lai arī virziens ir pareizs, saprotam, ka no rīta pētītajā kartē taka bija iezīmēta citā vietā. Noejot vairākus kilometrus pa saules izbalināto āri, ceļš paver iespēju nogriezties pa kreisi, uz Gaujas pusi. Ļoti labi, nodomājam. Pamazām klajums pārtop krūmājos, krūmāji mežā un mežs....velns parāvis, priekšā mājas. Un nevis parastas mājas, bet tās pašas, pret kurām atdūrāmies pusotru stundu atpakaļ pie Gaujas stāvkrasta, tikai šoreiz esam sētas otrā pusē. Pretī nāk tūristu ģimene ar bērniem. Šie izmet: "Labdien. Jauka diena pastaigai. Tikko šķita, ka esam pazaudējuši taku, jo te mājas un vēl rejošs dobermans. Bet nekas, izgājām sētai cauri. Ja iet mierīgi, suns neaiztiek." 

Es Tevi mīlu, Latvija! (Janu Duļevsku arī)

Beidzot esam ieturējuši maltīti. Kārtīgi nomīdot, apdzēšam nelielā ugunskura paliekas un dodamies tālāk. Gaujas vienmērīgais plūdums nomierina, apklust arī mūsu sarunas un nemanot pārslēdzamies uz domu autopilotu. Skaista tomēr tā Latvijas daba. Dažāda un neatkārtojama. Dažreiz šķiet - kas tad tur ir - tā pati upe, tas pats mežs un pļavas. Viss taču jau redzēts, izdzīvots. Bet, ja mīl, to jau tā nemaz nevar izdzīvot, var tikai dzīvot, vēl un vēl, un nekad nebūs gana. Dzimtenes mīlestību var ieaudzināt, vai ar to ir jāpiedzimst? Saldenais domu vāvuļojums un mūsu raitais solis pārtrūkst brīdī, kad ieraugām tiltu. Tas rāmi sliecas pāri kalnainajai nogāzei. Rāmkalni, galamērķis, sirreāli... nē, loģiski. 

Gulbīt, kustini kājas, izved mani no zonas Nr. 51

Šķērsojuši svaigi krāsoto tiltu, mūsu interesi pēc noieta kilometra pievērš pussagāzta betona žoga ieskauta, aizaugusi teritorija. Kas to būtu domājis, ka savulaik tik populārais restorāns iegūs vecas un sapuvušas sēnes veidolu? Un vispār, kāpēc nosaukums Sēnīte? Skatoties uz fallveidīgo, skrāpim līdzīgo durkli, kas gluži kā antena vai radars stiepjas pretī kosmosam, nāk prātā konspirācijas teorija par labi maskētu lokatoru, kas padomju laikos sūtījis un tvēris marsiešu signālus, lai tos vēlāk varētu praktiskā veidā izmantot karā pret amerikāņiem un varbūt kādu vācieti. Lai vai kā, ēst te dabūt vairs nevar. 

Pa tumšo, mitro un spocīgo tuneli nokļūstam šosejas otrā pusē. Ir jau pievakare, kājas sagurušas, un gribas mājās. Labi, ja ne gluži mājās, tad nomazgāties, atlaisties un aukstu aliņu gan. Tā kā esam aizmirsuši paņemt līdzi gredzentiņu, kuru paberzējot varētu izsaukt gulbjus, mēģināt izsaukt uzmanību, stiepjot roku pretī garām braucošajām automašīnām. Nostrādā diezgan veikli. Mūsu gulbītis šoreiz ir melns bembis. Čornijs bumers. Ignorējot stereotipus, nekautrējamies un kāpjam iekšā. Draudzīgs puisis ar meiteni pāris vārdos iztaujā mūs par pārgājienā pieredzēto un pēc nepilnām 10 minūtēm izsēdina Siguldā.  Misija pabeigta, jeb, kā savulaik teicis pazīstamais piena produktu pārvadātājs Māris Žigats - es esmu noguris, bet laimīgs. 

Distances garums 20+ km.
Patērētais laiks 7 h
Gūtie iespaidi - vairāk kā gaidījām

Latvijas sērfotāju paradīze Pāvilosta

Pāvilosta kā apdzīvota vieta vēstures liecībās minēta jau 13. gadsimtā, kad dažādās interpretācijās minēta gan Livonijas, gan vēlāk Kurzemes guberņas kontekstā. Gandrīz kā jebkurā ostas pilsētā, arī Pāvisostā visa dzīvojamā un industriālā apbūve, galvenokārt, izvietota abpus Sakas upes iztekai jūrā. Savu nosaukumu pilsēta ieguva 1879. gadā, kad zemes īpašnieks Oto fon Lilienfelds, vēloties izveidot ostu, nokristīja šo vietu sava brāļa, Kurzemes gubernatora Paula vārdā. Osta gan attīstījās lēni, jo sākumā te ienākuši tikai daži preču kuģi, kas apgādāja Liepājas tirgu. Situācija mainījās Liepājas Karsotas celtniecības laikā, kad no Pāvisostas apkārtnes uz Liepāju tika vēsti būvniecībai nepieciešamie akmeņi. Gūstot impulsu no šīm aktivitātēm, pilsētā sāka attīstīties arī kuģubūve, zvejniecība un tirdzniecība. Pirmā pasaules kara laikā kuģu būvētavas tika iznīcinātas, kuģi nogremdēti vai pārdoti. Apsīkušo ostas darbību lēnām pārņēma zvejnieki un lomu iepircēji. 

Tāpat, kā gadalaiku maiņa dabā, arī Pāvilosta piedzīvo savas pārvērtības, it sevišķi vasarā, kad pilsēta vilina apmeklētājus ne tikai ar savu piejūras klimatu, molu un pludmali, bet arī ar sērfošanai piemērotiem apstākļiem. Vasaras sezonā viļņu šķēlējiem uz Pāvilostu tiek organizēti speciāli braucieni un aizvadītas nometnes. Tāpat pilsētā pieejams lokālais sērfošanas klubs un pat sērfošanas tematikā ierīkota kafejnīca.  

Tiem, kuri sirdī piezemētāki (ar uzsvaru uz pēdējo zilbi) un sērfošanai pamatā izmanto internetu, pilsēta piedāvā arī mierpilnāku un nesteidzīgāku atpūtu - novadpētniecības muzeja apmeklējumu, pastaigu pa pludmali dzintaru vai idillisku skatu medīšanai vai kūpinātu jūras labumu baudīšanu kādā no vietējo zvejnieku sētām. 

Tūristiem ar autotransportu der apskatīt arī netālu esošo Akmeņraga bāku, kas uzcelta kuģošanai vienā no bīstamākajām vietām visā Baltijas jūras apkārtnē. 

Cauri moskītu mākoņiem jeb saulrieta medības Mangaļsalā